Izmantojot izdevību, kad Latvijā viesos ir ieradušies jomas eksperti no dažādām valstīm, lai vērtētu mūsu pavāru, pavārzeļļu un konditoru sniegumu konkursos, kas norisinājās pagājušajā nedēļā "Riga Food 2013" ietvaros, "Pavāru klubs" aicināja uz sarunu Zviedrijas Pavāru asociācijas locekli, Zviedrijas someljē asociācijas viceprezidentu Draganu Unicu (Dragan Unic), lai uzzinātu viņa viedokli ne tikai par konkursiem, bet arī par "Pavāru kluba" perspektīvām nākotnē.

Pavāru klubs (PK): Iezīmējiet, lūdzu, vadlīnijas, kā, pēc Jūsu domām, "Pavāru klubam" būtu tālāk jāattīsta sava darbība?
  – Mani patīkami pārsteidza profesionalitāte, ar kādu strādā biedrība "Pavāru klubs"Latvijā, ņemot vērā, ka tā pastāvēšanas vēsture nav diez ko sena. Es uzskatu, ka Balitijas valstīm būtu jāveido sava asociācija – jo šefpavāri šeit ir patiešām labi, viņu līmenis ir strauji uzlabojies tiešām īsā laikā. Godīgi sakot, dažas Dienvideiropas valstis, kurām apkārtējie apstākļi ir bijuši daudz labvēlīgāki, spēcīgi atpaliek no Latvijas šefpavāriem, taču konkrētas valstis gan neminēšu, jo man visur ir draugi un paziņas.

Nākotnē būs ļoti interesanti vērot Latvijas, kā arī Igaunijas šefpavārus jau starptautiskā kontekstā. Šobrīd es kandidēju uz amatu "Šefpavāru apvienību pasaules asociācijā" (WACS -The World Association of Chefs’ Societies), un mana darbības zona būs tieši Ziemeļu un Baltijas valstu reģions. Kā savu mērķi es redzu tieši ciešākas sadarbības veicināšanu kaimiņvalstu starpā. Valstīm ir jādarbojas kopā, bez savstarpējas pieredzes apmaiņas jebkuras jomas profesionālis vienkārši apstājas savā attīsītībā. WACS mērķi ir ne tikai profesionālitātes celšana, bet arī sociālā atbildība – mēs atbalstām projektu "Feed the Planet", aktīvi darbojamies, lai motivētu uz izaugsmi sievietes – šefpavāres, kā arī atbalstām un izglītojam jaunāko šefpavāru paaudzi.

PK: Kā vērtējat konkursu "Latvijas gada pavārs", "Latvijas gada pavārzellis" un "Latvijas gada konditors" organizētību?
 – Esmu apmierināts. Pasākums tika tiešām labi organizēts, ir tikai pāris detaļas, ko vajadzētu uzlabot, taču nekas liels. Savus ieteikumus jau esmu izstāstījis "Pavāru kluba" valdei. Kopumā šovs bija labs, tikai žēl, ka apmeklētāju nebija pārāk daudz. Tā, protams, ir PR organizācija, ko, iespējams, vajadzētu aktīvāku. Būtu labi, ja pavāru konkurss notiktu, piemēram, svētdien pa dienu, nevis piektdienas pēcpusdienā, kad vairums cilvēku atrodas savās darba vietās.

Esmu patīkami pārsteigts par konkursa un dalībnieku augsto līmeni, ņemot vērā Latvijas vēstures situāciju un to, ka šāda pavāru konkursu kultūra šeit ir pavisam nesana.

PK: Vai pirms ķeršanāš pie žūrijas pienākumiem, jums bija aptuvens priekšstats un ekspektācijas par to, kāds varētu būt dalībnieku sniegums? Ja tā, tad vai bija viss tik labi, kā bijāt gaidījis?
– Esmu daudz ceļojis pa pasauli un vērtējis dažnedažādus konkursus, tāpēc nekādu naivu ekspektāciju man vairs nav… (smejas). Pirms ierašanās Rīgā, es jau biju gatavojies un šo to uzzinājis par "Pavāru klubu" Latvijā, sekoju līdzi informācijai "Facebook" lapā, internetā apskatīju arī vietējos kulinārijas šovus, tāpēc priekšstats par to,ko te sagaidīt man jau bija. Vēl jo vairāk, tā kā esmu Zviedrijas vīnziņu asociācijas viceprezidents, tad ikdienā sanāk ļoti bieži komunicēt ar kolēģiem, kuri labi pārzina gan Ziemeļvalstis, gan Baltijas valstis, tāpēc biju dzirdējis labas atsauksmes par Latviju, Igauniju un Lietuvu.

PK: Kā jūs varētu raksturot konkursantu darbus? Vai kāds izcēlās ar ko tiešām orģinālu?

 – Nē, nekas pilnīgi neordinārs un jauns no pagatavotā nebija. Nepierasti, ka tik daudz un dažādos veidos tika izmantota maize. Tas, protams, nav slikti, man garšo jūsu maize, bet konkursos parasti šāda prakse netiek piekopta. Ļoti izteikti bija redzama atšķirība starp tiem, kuri šeit ir pirmo reizi, un tiem, kam jau ir pieredze no citiem gadiem.

"Pavāru kluba" uzdevums būtu sarīkot nelielas apmācības pavāriem pirms konkursa – iepazīstināt viņus ar nolikuma, darba vides specifiku, dalīties pieredzē un sniegt padomus, kas pavāriem noderēs arī turpmākajā darbībā. Turpretī pēc sacensībām vajadzēu orgamizēt visu konkursantu tikšanos, lai mierīgā gaitā pie vīna un uzkodām, pārrunātu konkursa norisi, veidotu atgriezenisko saiti un "Pavāru kluba" biedri dalītos savos iespaidos par labo un ne tik labo konkursa gaitā. Tā, lai arī tas pavārs, kurš varbūt palika pirmspēdējā vai pēdējā vietā ir kaut ko vērtīgu ieguvis no piedalīšanās, un lai turpmāk viņa līmenis ir jau nedaudz augstāks, nekā līdz šim.

PK: Kas no redzētā jūs iepriecināja konkursa dienās?
 – Mani ļoti iepriecināja, ka gan pavāru, gan pavārzeļļu konkursā piedalījās arī meitenes – pavāres. Kā jau minēju, tā ir viena no organizācijas WACS misijām. Dažos konkursos Ziemeļvalstīs sieviete – šefpavāre saņem naudas balvu, ja tiek līdz konkursa finālam – neatkarīgi no tā, kuru vietu viņa ieņems gala sacensībās. Mēs to darām, lai motivētu sievietes pierādīt savas spējas, jo nereti cilvēki neuztver nopietni sievieti – šefpavāri, taču es ceru, ka šī stereotipos balstītā attieksme ar laiku mainīsies. Es saprotu, ka sievietēm nav viegli, jo vīrieši "aizņem ļoti daudz vietas", bet balanss ir vajadzīgs visās dzīves jomās – arī virtuvē.

PK: Kas ir tās lietas, pie kā konkursa dalībniekiem vajadzētu piedomāt?
 – Esmu jau izteicis savu atzinību par labajām lietām un daudz lietas, ko redzēju, mani tiešām darīja priecīgu, bet, ja runājam tieši par konkursantu sniegumu tad ir, protams, arī dažas kritiskas piezīmes. Pirmkārt, bija vērojama pārāk liela fokusēšanās uz tehnisko izpilījumu. Es saprotu, apkārt daudz modernas sadzīves tehnikas, ekipējums, ar kādu varbūt ikdienā negadās strādāt, taču nedrīkst aizmirst par galveno – par garšu! Jāatceras, ka no vērtēšanas kopsummas 60% ir tieši par garšu! Šīs lietas ir jāapmāca un jāatgādina pirms konkursa. Protams ļoti daudz "copy-paste" no pasaulē slavenu pavāru šoviem, taču to īsti nevar pārmest – šie pavāri vēl ir jauni, savs stils vēl nav izveidojies, tāpēc pagaidām viņi ir tādā kā atdarināšanas fāzē.

Par pagatavoto ēdienu runājot – nedaudz par smagu, par lielu, par provinciālu. Daži ēdieni bija kaut kur pa vidu starp restorānu un ceļmalas kafejnīcu, taču te mēs atgriežamies atkal pie tā, ka jaunie pavāri ir jāizglīto sākot pat ar elementārām lietām un pamatiem.

PK: Ko jūs ieteiktu ņemt vērā "Pavāru klubam" organizējot šīs sacensības nākamgad?
 – Es uzskatu, ka ir ļoti nepareizi, ja pavārs, kurš vienu gadu jau ir uzvarējis konkursā, nākošgad var piedalīties atkal. Starptautiskajā mērogā šāda prakse netiek atzīta par labu, jo tas nevairo jauno pavāru entuziasmu sacensties un padara iepriekšējā gada pavārus priviliģētākus iegūt godalgotu vietu atkārtoti. Iepriekšējā gada uzvarētāji varētu ņemt savā paspārnē kādu jaunu pavāru, kuram redz potenciālu, un sagatavot viņu sacensībām. Tas iedrošinātu jaunos pavārus, nodotu tālāk pieredzi un vairotu izglītoto pavāru pulku. Zināšanām ir jāiet tālāk! Es zinu, ka patiesībā uz šādien konkursiem nepiesakās ļoti daudz, iespējams, labu pavāru, tā nereti ir problēma, bet tas ir tikai tāpēc, ka cilvēki baidās. Un "Pavāru kluba" vistiešākais uzdevums ir to mainīt – izglītot, iepazīstināt ar šādu konkursu kultūru un motivēt piedalīties. To es arī novēlu!

(Attēlā: "Pavāru kluba" valdes priekšsēdētāja Svetlana Riškova un Dragans Unics)