"Tu nāc uz darbu un esi laimīgs…" tā sarunas noslēgumā savas sajūtas formulē "Latvijas 2015. gada pavāra" titula ieguvēja Ina Poliščenko. Un nav iemesla viņai neticēt, jo Inas stāstījuma aizrautība un iedegšanās par savu profesiju ir tiešām pirmās vietas vērti. Viņa burvīgi gatavo, viņa lasa grāmatas, viņa skrien un ir gatava celt pavāru profesijas prestižu. Iespējams, konkursa žūrijas priekšsēdētājam Draganam Unicam (attēlā) bija taisnība – Latvijas kulinārijas spēks ir sievietēs!

NAV, KO NOŽĒLOT

– Kāpēc izvēlējies pavāra profesiju?
– Es neesmu no tiem pavāriem, kuri var teikt, ka vienmēr ir mīlējuši gatavot un gribējuši strādāt virtuvē. Pēc pamatskolas beigšanas Rankā, gribēju mācīties Jēkabpils Agrobiznesa koledžā par mazumtirdzniecības komercdarbinieku. Nav tā, ka mani tā joma īpaši saistīja, vienkārši gribējās apgūt kaut ko praktisku. Iestājeksāmenos svarīga bija matemātika, bet tā nu galīgi nebija mana stiprā puse, tāpēc paliku aiz strīpas. Toreiz, protams, bija puņķi un asaras, bet tagad uz to atskatoties, es redzu, ka viss bija pareizi un nu vairs ne mirkli nenožēloju, ka nesanāca no manis komercdarbinieks (smaida).
Mana vecākā māsa, kura vienmēr ir bijusi mans atbalsts un autoritāte, toreiz strādāja par šefpavāri Mārcienas muižā, tas mani iedrošināja pamēģināt pavāra profesiju. Tad nu skatījāmies, kādi ir varianti, un atradām Vecbebru profesionālo vidusskolu. Nekad tur nebiju bijusi, pat īsti nezināju, kur Vecbebri atrodas, bet, kā jau tajā vecumā gadās – galvenais gribējās tikt kaut kur prom. Vasaru pirms studiju sākšanas, nostrādāju māsas darbavietā par trauku mazgātāju un tas jau nedaudz sniedza ieskatu gaidāmajā darba vidē un profesijā.

– Tad sākot mācības jau zināji, ka esi izdarījusi pareizo izvēli?
– Pirmajā kursā vēl šaubījos, jo bija ļoti daudz teorijas, kas nav tik interesanti. Otrajā kursā paralēli mācībām sāku strādāt Koknesē esošajā restorānā/viesnīcā "Vino Rosso". Tur iepazinu dažādus produktus un man pavērās pilnīgi jauna pasaule, arī mācībās sāka veikties labāk, jo tagad tā prakse un teorija sagāja kopā. Vispār tas bija traks laiks, jo pēc lekcijām vienmēr braucu uz darbu, tur paliku pa nakti un no rīta ar autobusu atpakaļ uz Vecbebriem, uz skolu… Tāds traks vāveres ritenis bez apstājas… bet, ja tā padomā, tagad jau nekas šajā ziņā nav mainījies (smejas)!

– Kā tu domā, ja ne pavāre, tad kas tu būtu?
– Skolā man ļoti patika latviešu valoda un literatūra, tāpēc bija domas par pedagoģijas studijām šajā sfērā. Arī vizuālā māksla un grafika man vienmēr ir padevusies, tāpēc varētu būt, piemēram, apģērbu dizainere vai dekoratore… Vai ziņu diktore, jo skolas laikā vienmēr pieteicu programmu pasākumos. Šīs nosauktās prasmes jau arī tagad manā darbā noder, jo viss jau negrozās tikai ap katlu. Ir vajadzīgs radošums, arī komunikācija gan ar kolēģiem, gan izejot parunāties ar restorāna klientiem. Sevi ir jāmāk prezentēt ikvienā darbā.

– Kā nonāci līdz šī brīža darba vietai? Kāda ir tava darba pieredze?
– "Vino Rosso" nostrādāju divus gadus.  Ceturtajā kursā mums sākās lielā prakse 6 mēnešu garumā. Nolēmu, ka darbs uz kruīza kuģa varētu būt interesants. Izgāju veselu virkni veselības pārbaužu un sāku savu praksi tur. Reiss parasti ir 2 nedēļas, bet slodze nav lielāka par 8 stundām dienā. Man ļoti paveicās, jo darbu uzsāku klusajā sezonā, tāpēc bija iespēja pakāpeniski pierast un visu apgūt, kamēr vēl uz kuģa nebija simtiem atpūtnieku. Pēc prakses beigām mani, kā jau jaunu un spriganu meiteni, uzaicināja turpināt darbu. Es piekritu, jo vilināja gan piedāvātā stabilitāte, gan visas sociālās garantijas, kādas var piedāvāt liels uzņēmums. Nācās iziet vēl dažādus kursus, jo uz kuģa tu esi ne tikai pavārs, bet arī viens no apkalpes komandas, kuram jāzina, kā rīkoties krīzes situācijās. Regulāri notika arī dažādas trauksmes simulācijas un treniņi, jo uz kuģa strādājot nedrīkst atslābt nekad.
Nostrādāju tur veselus četrus gadus, bet tā tomēr ir lielražošana – katru dienu viens un tas pats, nav jādomā par dažādām sīkām detaļām. Darbs ir ērts un piedāvā komforta zonu, bet es taču vēl esmu tik jauna! Sāka pietrūkt tās radošās dzirksts un sapratu, ka negribu te iestrēgt. Paralēli darbam uz kuģa visu laiku biju sekojusi līdzi restorānu dzīvei Rīgā, katru gadu apmeklēju arī "Riga Food" izstādi, sekoju "Pavāru kluba" aktivitātēm, tāpēc sapratu, ka ir laiks iet uz priekšu šajā virzienā.
Līdzīgi kā citi jaunie pavāri varu teikt: "Un tad es zvanīju Raimondam Zommeram.." (smejas). Ar viņu biju pazīstama jau no pavāru konkursiem skolas laikā un viņa atsaucība tiešām ir apbrīnojama. Mans mērķis bija strādāt pie šefpavāres Svetlanas Riškovas, jo, pirmkārt, viņa strādā Tallink hoteļa restorānā "Elements", bet es biju strādājusi uz Tallink kuģa, tāpēc tie darba principi bija jau pazīstami un, otrkārt, es Svetlanu jau sen apbrīnoju kā sievieti-šefpavāri, kura tik daudz ir sasniegusi. Diemžēl tajā brīdī "Elementā" nebija vakanču, tāpēc Raimonds man sagādāja darbu pie šefpavāra Jura Dukaļska "Trīs pavāru restorānā". Sākumā biju pārbijusies,  jo viss apkārt bija jauns – sifons, slāpeklis, dažādi smalki triki –  atkal tik daudz jāmācās! Tagad jau divus gadus esmu Jura labā roka virtuvē un viņam es būtu gatava sekot kaut vai uz Mēnesi, jo šie gadi pagaidām ir paši veiksmīgākie un interesantākie manā izaugsmē.

– Kas tev visvairāk patīk savā darba vietā?
– Manuprāt, mums ir lieliska komanda un ir ļoti paveicies ar vadību: Juris Dukaļskis (attēlā pirmais no kreisās puses), Mārtiņš Sirmais un Ēriks Dreibants zina, kuras pogas ir jāspiež, lai no pavāra dabūtu ārā maksimumu, bet viņi ir arī gatavi to novērtēt. Tieši viņi un vēl daudzi mazie darba rūķīši, kas te strādā, ir mana stiprā aizmugure un atbalsts. Ja ir kāda ideja,  viņi saka – jā, ej un dari! Ne jau no manis vienas  ir atkarīgi mani sasniegumi – bez šefpavāru atbalsta nekas nesanāk!

 IR JĀBŪT DIVĀM PUSĒM, LAI UZVARĒTU KONKURSĀ

– Kas tevi pamudināja piedalīties konkursā "Latvijas gada pavārs"?
– Pirmkārt, tā ir darba vide, kas liek sevi pierādīt. Kā nekā – esmu šajā profesijā jau 8 gadus! Tas ir izaicinājums, bet, protams, līdz ar to nāk arī stress, bailes, šaubas… Un atkal jāpiemin mans lieliskais šefpavārs, jo, lai piedalītos konkursā, ir jābūt divām pusēm – šefpavāram un konkursantam, kurš grib piedalīties. Konkursam gatavojāmies no rīta pirms darba un vēl naktī pēc darba, šajā laikā es tik daudz iemācījos, cik bez konkursa pat gada laikā neiemācītos! Juris teica: "Tas ir konkurss un tev ir jāparāda maksims, ko spēj." Tā kā viņš pats ir piedalījies šādos konkursos, tad zināja, kam vajag pievērst uzmanību un tiešām ieguldīja milzīgu darbu mūsu sagatavošanā. Pēdējo mēnesi es un mans palīgs Artis Mardaks (attēlā pirmais no labās puses) gandrīz vai dzīvojām restorānā. Šis laiks patiesībā satuvināja visu kolektīvu, jo kolēģi mums ļoti palīdzēja, kā vien spēja.

– Kas konkursā tev šķita pats grūtākais?
– Lielākais izaicinājums bija veselas pīles apstrāde, jo ikdienā vairāk darbojos ar uzkodu un desertu gatavošanu. Arī šajā ziņā jāsaka paldies manai darba vietai, kura nodrošināja man produktus, lai varu trenēties. Es pat nezinu, cik pīles izfilēju, kamēr kārtīgi iemācījos to darīt!
Kamēr tev vēl ir tikai ideja par piedalīšanos, visu izdarīt šķiet nereāli – sirds apmet kūleni un gribas padoties. Bet, kad sāc konkursam gatavoties, ar katru reizi pārliecība aug. Abi ar palīgu arī psiholoģiski kļuvām stiprāki. Izrunājām visus iespējamos variantus – ko darīsim, ja paliksim otrie – tad paspiedīsim roku pirmajai vietai; ja paliksim ceturtie – tad nākamgad piedalīsimies atkal! (smejas) Sagatavošanās periodā svarīgākais bija vienkārši nesalūst. Tu esi noguris, trenējies konkursam līdz vēlai naktij, tev ir pilnas slodzes darbs, šefpavārs no tevis prasa maksimumu, tev vienreiz nesanāk, otrreiz nesanāk un… Tu paraudi, savācies, šefpavārs pasaka kādu stiprinošu vārdu, tu jūti visas komandas atbalstu un turpini. Kā maratonā – process nav viegls, bet gandarījums pēc tam atsver visu.
Konkursa laikā galvenais bija neļauties stresam. Es tādos brīžos vienmēr dzeru ļoti saldu cukurūdeni, konkursa dienā to piespiedu dzert arī savam pāriniekam!
Pēc konkursa gan bija dīvaini – nav vairs pa naktīm jātrenējas, nav vairs pīle jāfilē (smejas)…

– Ja tev būtu iespēja konkursa norisē kaut ko mainīt, ko tu ieteiktu organizatoriem?
– Noteikti sarežģītu uzdevumus vēl vairāk! Piemēram, es jau biju sadomājusies nezin ko melnās kastes produktā, bet tur Vana Tallin liķieris… kaut kas tik vienkāršs! Ja jau mēs gribam virzīties uz tādu Bocuse d’Or līmeni, tad vajadzētu vēl vairāk piedomāt pie ēdiena koncepta un tā prezentācijas vai tematikas. Lai ir iespēja katram izpaust savu radošumu.

– Apbalvošanas ceremonijā tu saņēmi arī "Balt-Hellin" specbalvu par labāko desertu un žūrijas priekšsēdētājs atzina, ka pirmo vietu tev nodrošinājis tieši deserts. Vai arī pati jūti, ka deserti ir tava stiprākā puse?
– Jau "Vino Rosso" laikā gatavoju daudzstāvu svētku tortes, lai gan biju vēl pilnīga iesācēja. Vienmēr esmu teikusi, ka nebūšu bulciņu cepēja, bet nu jau pati sev esmu atzinusies – saldā garša ir mans lauciņš. Kad uznāk iedvesma, man patīk uz dullo pagatavot kaut ko garšīgu – svētdienās dažreiz lutinu kolēģus ar keksiņiem. Arī brīvdienās man patīk našķoties, iet uz konditorejām. Šefpavārs Artūrs Taškāns man iemācīja pagatavot makarūnus un, kad biju restorānu praksē vienā no labākajiem Igaunijas restorāniem, es jau šīs zināšanas nodevu tālāk. Desertus var visu laiku pilnveidot – galvenais ir zināt tehniku un tad var ļauties eksperimentiem.

– Ja nav noslēpums – kā tērēji naudas balvu (1000.00 Eur)?
– Nauda nebija galvenā, tāpēc jau pirms konkursa ar pārinieku sarunājām, ka to godīgi dalīsim uz pusēm. Un, protams, uzdāvinājām mūsu šefpavāram restorāna "Vincents" dāvanu karti, bet kolēģiem uzsaucām pudeli laba konjaka. Par savu naudas daļu, kā jau sievietei pienākas, es nopirku sev skaistu un vērtīgu rokaspulksteni. Varēju jau, protams, pirkt nažus, bet šoreiz gribējās kaut ko paliekošu un personīgu. Es tomēr esmu sieviete – to nedrīkst  aizmirst, un labs pulkstenis nekad nenāks par ļaunu.

– Kas ir mainījies tavā dzīvē pēc konkursa?
– Lēni un labi viss virzās uz priekšu. Liels notikums bija meistarklases vadīšana "Gemosā". Atkal biju ļoti uztraukusies, gatavojos visādiem āķīgiem jautājumiem, bet beigās viss izdevās tiešām lieliski. No apmeklētājiem dzirdētie labie vārdi mani ļoti iedvesmo darboties tālāk. Tā jau ir – pavārs pabaro cilvēkus, bet pats barojas no labajiem vārdiem, ko saņem pretī. Citreiz esi nostrādājies, pārguris, bet viens "Paldies!" no sirds visu glābj.
Pēc konkursa arī vairāk piedomāju pie tā, ko runāju un kā sevi parādu, jo es tomēr pārstāvu ne tikai pati sevi, bet arī savu šefpavāru un restorānu.

PAVĀRA FORMA JĀNĒSĀ AR LEPNUMU

– Kas tev pavāra profesijā šķiet īpašs?
– Man ļoti patīk mans darbs un nekad nav bijusi doma mainīt profesiju. Ir, protams, noguruma brīži, kad gribas atpūsties, bet pavisam mest pie malas – nekad.  Man patīk iedvesmot, patīk stāstīt citiem, cik šī profesija ir lieliska. Visi ēd un viss notiek caur ēdienu – banketi, prezentācijas, svinīgas pieņemšanas, visi svētki…
 Diemžēl nereti rodas iespaids, ka pavāra profesija ir pēdējais, ko mācīties, ja nekur citur nav izdevies tikt. Līdzīgi, kā citi "Pavāru kluba" biedri es gribētu šo iespaidu mainīt. Mūsu profesijas prestižu vajag celt un, manuprāt, ir jāsāk tieši ar skolām. Esmu vērojusi topošo pavāru eksāmena darbus dažādās skolās un tur redzams, ka liela daļa te mācās pilnīgi bez nekādas intereses, un tas ir ļoti skumji. Ja būtu stingrākas uzņemšanas prasības, arī attieksme no tiem, kas mācās, būtu nopietnāka. Šobrīd ir tā – skolas pilnas, bet reāli pavāru, kas strādā nav!
Es ļoti cienu pavāra profesiju un to pašu gaidu arī no citiem pavāriem.
Ļoti pārdzīvoju, ja redzu, ka tiek strādāts bez pienācīgas atdeves, pavirši. Piemēram, arī pavāra drēbes jānēsā ar lepnumu. Ja uz darbu atnāk kāds pavārs netīrā vai saburzītā formā, es sūtīšu viņu savest formu kārtībā, jo bijībai ir jābūt.

– Vēl joprojām virtuvēs pārsvarā valda vīrieši. Kā tu domā – vai sievietei virtuvē ir grūtāk, nekā vīrietim?
– Manuprāt, virtuvē ir jābūt abiem diviem – gan sievietei, gan vīrietim, jo katram ir savas stiprās puses. Virtuvē ir vajadzīga stingrā vīrieša roka, kas disciplinē un neaizraujas ar emociju izrādīšanu. Toties mēs, sievietes, redzam vairāk, izprotam situāciju. Piemēram, ja redzu bēdīgu kolēģi, es pasaukšu viņu malā un pajautāšu, kas ir noticis un normālai darba videi tas ir svarīgi. Sievietei varbūt ir grūtāk sevi pierādīt kā autoritātei, grūtāk panākt, ka tevi ciena, tomēr tieši mūsu spēkos ir saliedēt kolektīvu. Es neuzskatu, ka visās jomās ir jābūt vienlīdzībai. Es, piemēram, nestiepšu smagumus, ja man būs blakus vīrietis, kam palūgt palīdzību. Tas arī vīrietim ļauj sajusties vajadzīgam un stipram, nevajag to prieku viņam atņemt! Sievietēm ir lielāka brīvība izrādīt emocijas, taču ar to arī nevajag aizrauties – tāpēc jau ir lielais ledusskapis, kur aiziet un vienatnē paraudāt.

– Jau otro gadu Latvijas gada pavāra tituls tik piešķirts meitenēm, šogad arī labākā pavāra palīdze izrādījās meitene. Kā tu domā – kāpēc tā?
– Ir konkursanti, kuri jau atkārtoti cenšas iegūt pirmo vietu un, manuprāt, viņi tik ļoti cenšās, ka konkursa laikā vienkārši pārdeg. Ļoti daudz tomēr nosaka veiksme un spēja savākties. Tieši tas ir sieviešu bonuss – mūs tik vienkārši nevar izsist no sliedēm, jo mēs domājam plašāk un esam jau gatavas dažādiem pavērsieniem. Vīrietis izdomā savu ideālo variantu, kā visam jābūt, bet, ja kaut kas pēkšņi nav tā, viņam sākas stress un tad var aizmirsties par elementāras lietas. Bet man tieši vairāk patīk tās situācijas, kad uz sitiena jāizdomā, kā rīkoties.

– Gan darbā, gan semināros esi sastrādājusies ar dažādiem šefpavāriem; vai esi pamanījusi kādas kopīgas iezīmes viņos?
– Viennozīmīgi – viņi visi ir līderi, vadoņi. Viņiem vienmēr ir atbilde uz visu – katram varbūt savādāka, bet, ja tu viņiem piezvanīsi un lūgsi pēc padoma, neviens neteiks, ka nezina, visiem būs atbilde. Šarms un harizma. Tādas personības, ka tu tver katru viņu pateikto vārdu. Viņi ir stipri un spējīgi iedvesmot.

– Vai tev ir kāds pasaules vai Latvijas šefpavārs, kuram tu gribētu līdzināties?
– Šobrīd skatos Latvijas mērogā un tā noteikti ir šefpavāre, "Pavāru kluba" valdes priekšsēdētāja Svetlana Riškova. Es apbrīnoju, cik daudz viņa ir paveikusi un nevaru iedomāties, ka vēl kāds cits būtu spējīgs izdarīt vairāk. Viņa tik daudz strādā, bet tik un tā atrod laiku arī ģimenei un vienmēr  izskatās lieliski! Biju ļoti priecīga, kad ceļā uz Grieķijas koncertu man beidzot bija iespēja ar Svetlanu sadraudzēties. No viņas var ļoti daudz ko mācīties.

AR ČILĪ, CUKURU UN ŠOKOLĀDI

– Kādi ir tavi nākotnes plāni?
– Nenoliegšu, ka es kādreiz gribētu būt vismaz līdzīpašniece kādam restorānam. Bet tas jau kaut kad nākotnē. Es uzskatu, ka mērķim ir jābūt, lai būtu izaugsme un motivācija kustēties tālāk. Piemēram, šobrīd ir ļoti interesanti vērot un piedalīties mūsu jaunā restorāna "Trīs" attīstībā, jo strādājam tikai sešus mēnešus. Man patīk būt daļai no šī visa procesa un tas nekas, ka sanāk tik daudz strādāt – mums ir kopīgs mērķis, kur dēļ cenšamies.

– Vai tik daudz strādājot atliek arī laiks privātajai dzīvei – mājdzīvniekiem, attiecībām vai kādam hobijam?
– Mājdzīvnieku es šobrīd nevarētu turēt, jo tiešām mājās neesmu īpaši daudz. Man ir attiecības, mans otrs cilvēks, bet šobrīd viņš dzīvo un strādā ārzemēs. Ņemot vērā, cik aizņemta esmu darbā, manuprāt, tā ir pat labāk, jo tagad man nav jājūtas vainīgai, ka nevaru viņam veltīt pietiekami daudz laika. Visu laiku jau tā nebūs, es noteikti gribu arī ģimeni, bet šobrīd darbs ir mana prioritāte. Runājot par hobijiem – man ļoti patīk lasīt grāmatas. Īpaši patīk Skandināvu literatūra: rakstnieki Jū Nesbē, Jusi Adlers Olsens… Daudz lasu arī ģeniālu un slavenu personību biogrāfijas, uz mana galda nereti var atrast arī pozitīvās domāšanas padomu grāmatiņas. Kaut reizi nedēļā atrodu brīvu rītu vai vakaru skriešanai. Tas ļoti nomierina. Un, protams, ēdiens – šad tad mājās uztaisu kaut ko neparastu draugiem, bet patīk arī iet uz dažādām gardēžu vakariņām, jo tādējādi izkopju savu gaumi un  papildinu zināšanas, piemēram, par vīnu baudīšanu.

– Kas tev pašai vislabāk garšo?
– Noteikti, ka visi gaidīs atbildē kaut ko ļoti smalku, bet nekā! Esmu vienkārša meitene un man ļoti garšo vienkāršas lietas – kartupeļi, salāti. Cepti, vārīti kartupeļi, pat omlete ar kartupeļiem – viss garšo (smejas)!  Arī jūras veltes patīk. Un, protams, saldumi. Man pat tagad ir šokolādīte somā! 

– Ja tev būtu iespēja pagatavot ko īpašu kādai slavenībai, mūsdienu vai pagātnes, ko un kam tu gatavotu?
– Noteikti Merlinai Monro. Esmu daudz par viņu lasījusi un viņa ir patiešām apbrīnas vērta sieviete, par kuru runāja un runās. Es viņai pagatavotu kādu desertu – vieglu, gaisīgu, saldu… Jā, tur varētu izpausties! Būs jāpadomā un jāuztaisa tāds!

–Kā tu pati uzskati, kas ir tavas labākās īpašības?
– Neatkarība, mērķtiecība, ambiciozitāte, vēlme attīstīties. Prasme ieklausīties cilvēkos un atrast kopīgu valodu. Un vēl es daudz smaidu. Un neaizmirstu, ka esmu sieviete. Nākot uz virtuvi, skropstu tušu tik un tā uzlikšu (smaida)! 
Ja Tev vajadzētu sevi raksturot kā ēdienu – kāds tas būtu?
Noteikti kaut kas krāsains krāsains. Ar čilī pipariņu, ar cukuru… un šokolādi. Temperaments, degsme, mīļums un laipnība – tas viss manī ir kopā.

– Ko tu novēlētu jaunajiem pavāriem, kuri domā par piedalīšanos konkursā?
– Vienkārši iet un darīt! Teikt "Jā!" un nebaidīties. Iet pie saviem šefpavāriem un teikt – es gribu piedalīties konkursā, gribu sevi pierādīt! Ja pats sāksi kaut ko darīt, viss arī notiks. Atcerēties, ka tu jau centies sevis dēļ, tāpēc tas ir tā vērts. Pat, ja uzvara netiks gūta, tu paliksi stiprāks un gandarījums par izaugsmi būs tik un tā. Galvenais pašam sevi neierobežot!

Šefpavārs Juris Dukaļskis par Inu:
Ina ir ļoti centīga, vienmēr grib sevi pierādīt un vienmēr tiecas sasniegt vairāk. Ļoti mērķtiecīga meitene, ar neviltotu interesi par savu darbā. Lai tikai turpina tādā pašā garā un viss izdosies! Galvenais, ko viņai novēlu – izturību! Ja būs izturība, visu pārējo viņa sasniegs pati!

Svaigākie jaunumi

	Latvijas pavāru elite nu jau trešo reizi startē Bocuse d’Or Eiropas atlasē, Pasaules prestižākajā pavāru konkursā!
	2024. gada 22. marts 10:00

	Inovatīvs sadarbības projekts – mobilā mācību lietotne viesmīlības nozarē
	2024. gada 1. marts 10:03

	Veiksmīgi noritējis seminārs Somijas medijiem un tūrisma nozares pārstāvjiem
	2023. gada 14. decembris 07:52

	Ir nācis klajā pirmais MICHELIN ceļvedis Latvijā
	2023. gada 21. novembris 10:53

	Bocuse d’Or Latvijas komandas atbalsta vakariņas
	2023. gada 6. novembris 10:57

	MICHELIN ceļvedis ierodas Latvijā
	2023. gada 30. septembris 13:24

	Bocuse d’Or Latvijas atlasē uzvar restorāna „Ferma” šefpavārs Nils Ģēvele
	2023. gada 13. septembris 23:43

	Noskaidroti MONIN CUP 2023 un kūku konkursa “Paaudžu mantojums” uzvarētāji
	2023. gada 13. septembris 08:34

	Konkurss par dalību Bocuse d’Or Eiropas čempionātā 2024
	2023. gada 7. augusts 00:17

	GEMOSS Grantu konkurss 2023 – profesionāls atbalsts Latvijas pavāru un viesmīļu profesionālās izaugsmes veicināšanai
	2023. gada 23. jūnijs 17:42

Mūsu draugi