Pēc vidusskolas beigšanas, 18 gadu vecumā, aizgāju uz tā saukto profesionālo vidusskolu, lai apgūtu konditora profesiju. Cept kūciņas un bulciņas man vienmēr ir paticis, arī visi apkārtējie novērtēja ļoti atzinīgi, un skolā biju tik čakla, ka trīs gadu programmu pabeidzu divos gados. Man vienkārši bija ķēriens uz šo lietu un, ja cilvēks dara to, kas viņam patiesi patīk, tad arī viss izdodas!

Vai jau toreiz biji droša, ka tieši konditoreja ir Tavas dzīves aicinājums?

Nebija tā, ka konditoreja bija vienīgā lieta, kas mani intersē – otrs variants bija studēt medicīnu, tās dēļ arī vidusskolā biju pastiprināti apguvusi bioloģiju un ķīmiju. Bet, ziniet jau, kā tas jaunībā ir – gribas skriet, gribas vairāk brīvības, tāpēc medicīna vienkārši šķita pārāk nopietna… Tagad, protams, dažreiz aizdomājos, kā būtu, ja toreiz būtu bijusi nopietnāka, bet tomēr ticu, ka viss notiek tieši ta, kā tam jānotiek. Pirmkārt jau tāpēc, ka tieši skolas prakse mani aizveda uz restorānu "Rīdzene", kur (kā jau apķērīga meitene) tiku uzreiz arī pieņemta darbā. Un, tieši "Rīdzenē" strādājot, es satiku savu dzīvesbiedru – sanāca tāds kā dienesta romāns, kas pārtapa ģimenē!

Kā tālāk attīstījās Tava karjera?

"Rīdzenē" nostrādāju vairākus gadus, tad bija iespēja kādu laiku pastrādāt ļoti patstāvīgi – biju viena ēdināšanas uzņēmuma viss konditorejas cehs vienā personā. Pēc tam atgriezos "Rīdzenē", nu jau kā konditors – desertu pavārs. Šajā periodā tad arī bija lielākā meistarības izaugsme. Taču man, protams, ar to vien nepietika, gribējās vēl ko vairāk, tāpēc sāku studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē Ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbību.

Šie pieci gadi, kamēr mācījos neklātienē, nebija viegli ne manai ģimenei, ne darba vietai, bet mācīties man ļoti patika. Es uzskatu, ka jaunas zināšanas noder vienmēr; patiesībā es gribētu vēl ko studēt, bet dzīve, saprotams, uzliek pienākumus un atbildības, kurus šobrīd nevaru vienkārši pabīdīt maliņā, lai darītu tikai to, ko gribas.

Tad saņēmu uzaicinājumu no maizes ceptuves "Lāči" – kļūt par konditorejas daļas vadītāju. Sāku tur strādāt un guvu milzīgu pieredzi vadības jomā, bet izaugsme profesionālās meistarības ziņā apslāpējās, jo bija ļoti daudz citu pienākumu. Tiesa gan, cik vien varēju, tomēr sekoju līdzi visām jaunākajām tendencēm un aktualitātēm konditorejas jomā. Nostrādāju tur trīs gadus un sapratu, ka pienācis laiks ko mainīt… Nu jau trīs gadus esmu konditorejas "Kūkotava" ražošanas daļas vadītāja.

Kāpēc tieši "Kūkotava"?

Man patīk šejienas darba modelis – strādāt ar labiem produktiem, izmantot pēc iespējas dabiskākas sastāvdaļas. Otrkārt, mans ikdienas darbs ir ļoti dinamisks – pārraudzīt visu ražošanas procesu, ieviest inovācijas, izdomāt jaunus produktus… Garlaicīgi nav!

Kā notiek jauna produkta radīšana?

Man ļoti patīk izdomāt jaunus gardumus, un patīk redzēt, ka tie gūst atsaucību pircēju vidū. Kūku radīšanas process ir tāds pats kreatīvais process kā māksliniekiem. Ir reizes, kad dari, ko gribi, centies, mokies, bet nekā – kūka nenāk pie tevis un viss! Taču pēdējās nedēļas ir bijušas ļoti produktīvas – nesen sākām cept zemeņu kūku ar balto šokolādi, tikko ir dzimusi mandeļu kūka… kopā veselas četras jaunas kūkas!

Vai ir iespējams runāt par kādām modes tendencēm konditorejas izstrādājumu ziņā?

Nav tāda izteikta mode, kas mainās. Latviešiem viss ir tā lēnām un pamatīgi. Pirms pāris gadiem sākās siera kūku bums – patiesībā tas tā arī nav pārgājis! Pēdējā laikā Latvijā arvien populārāki kļūst macaroni cepumi – krāsaini, skaisti, garšīgi kraukšķi, kas patiesībā ir Francijas saldumu vīzītkarte. Atšķirībā no pavārmākslas, kur ļoti aktuālas ir tieši Latvijas tradicionālās garšas, konditorejā tādas tendences nav vērojamas: mēģinājām laist apgrozībā gan ūdens kliņgerus, gan sklandraušus, taču interese no patērētāju puses nebija liela.

Un kā Tu nonāci līdz "Pavāru klubam"?

Iemesls ir ļoti vienkāršs – Latvijas konditoriem nav savas asociācijas, bet ļoti vajadzētu! Esmu redzējusi, kā šādas asociācijas darbojas citur Eiropā, cik cieši viņas sadarbojas ar pavāru biedrībām, un man tiešām sāp sirds, ka pie mums tā visa nav. Bet bēda jau, protams, nav tikai faktā, ka trūkst savas asociācijas; nē, problēmas sakne ir tajā, ka konditora profesija šobrīd kotējas ļoti zemu. Mācīties par konditoru Latvijā vienkārši nav prestiža lieta, mēs skaitāmies vienkārši "bulciņu cepēji", kamēr pavārs vai šefpavārs tiek uztverts ar lielu pietāti. Konditoru konkursos man nereti nāk klāt skolotājas, kas māca topošos konditorus un lūdz man, lai daru kaut ko lietas labā, lai parādu plašākai sabiedrībai, cik maz novērtēts, nopietns un tomēr lielisks darbs ir konditoram! Šis mērķis man ir ļoti svarīgs, bet ar domubiedriem sapratām, ka vieni to īstenot nespējam; tas arī tad mani ir atvedis līdz "Pavāru kluba" valdei.

Kādas lietas savā turpmākajā darbībā vēlies paveikt?

Viena lieta ir konditoru konkursu organizēšana. Pagājušajā gadā šim procesam pirmo reizi pieslēdzās arī "Pavāru klubs". Pašam konkursam jau it kā nebūtu nekādas vainas, bet atsaucības, entuziasma un ieinteresētības no konkursantiem gan ļoti pietrūka, un tas skumdina. Redzams, ka daudzi apgūst šo profesiju tikai ķeksīša pēc, un kāda gan jēga no tāda ķeksīša?

Man šobrīd "Kūkotavā" strādā trīs fantastiskas meitenes, kuras tiešām zina, ko un kāpēc dara konditorejā, bet tādu jauniešu ir gaužām maz, tāds diemžēl ir mans secinājums pēc būšanas žūrijā skolu eksāmenos…

Negribētos arī, ka jaunieši piedalītos konkursos tikai materiālās balvas dēļ – konkurss taču ir tik vienreizēja iespēja praktiski mācīties, dalīties ar idejām, satikt līdzīgi domājošus profesionāļus, dibināt jaunus kontaktus! Pati esmu uzvarējusi konditoru konkursos trīs reizes, tāpēc zinu, ko runāju – gatavošanas ziņā tieši konkursi ir tie, kas cēluši manu meistarību.

Otra lieta, kas ļoti nāktu par labu konditoru profesijas popularizēšanai, ir kāda televīzijas šova veidošana vai kas tamlīdzīgs. Man ļoti patika "Mūsdienu Latvijas garšas" koncepts, tieši šis raidījums iecēla Latvijas šefpavārus uzmanības saulītē, man nebūtu iebildumu piedalīties līdzīgā pārraidē, kur sacenšas konditori.

Vispār, paskatoties apkārt, dažreiz šķiet, ka mūsdienās dominē nauda un vienaldzība, ar to ir grūti cīnīties, bet es gribu ko darīt, lai to mainītu. Mana personiskā attīstība, iespējams, šobrīd ir norimusi, bet es arī pēc tās vairs nejūtu tādu vajadzību – tagad gribu palīdzēt celt visu konditoru profesiju. Ir tik daudz jaunu cilvēku, kurus ir būtiski ievirzīt pareizajās sliedēs, pirms viņi kļūst vienaldzīgi vai apsēsti ar naudu. Es esmu daudz ko mācījusies un pieredzējusi, tagad gribu ar to dalīties!

Kā kopumā vērtē konditoru izglītības līmeni šobrīd Latvijā?

Neko iepriecinošu diemžēl nevaru teikt… Programmas, pēc kurām tiek mācīts, ir vienkārši novecojušas. Pozitīvā lieta gan viena pēdējā laikā ir – LLU mācībspēki, pēc mana ieteikuma un ar manu piepalīdzēšanu ir laiduši klajā jaunu mācību grāmatu konditoriem, kurā jau parādās kaut kas no mūsdienu aktuālajām tendencēm šajā jomā. Šis fakts mani ļoti priecē, jo skolās modernu mācību materiālu īsti nebija – tās pašas grāmatas, tikai pārizdotas jaunos vākos ar veco saturu.

Runājot par jomas attības iespējām, varam salīdzināt: Rīgā par konditoru var mācīties 3 skolās, bet, piemēram, Varšavā – 150! Varšava, protams, ir daudzreiz lielāka par mūsu galvaspilsētu, bet tas tik un tā parāda, cik maz iespēju progresēt konditorejai Latvijā šobrīd ir.

Tu minēji, ka esi redzējusi, kā konditori darbojas citur Eiropā, kādas ir atšķirības šajā jomā starp Latviju un citām valstīm?

Lielākie gardēži viennozīmīgi ir latvieši. Lietuvieši ietekmējas no poļiem, bet Polijā ļoti strādā tieši uz vizuālo izpildījumu – krāsām, formām, dekoriem – garša ir maznozīmīgāka. Lietuvieši cenšas savos izstrādājumos gan garšu, gan estētisko noformējumu ielikt, bet Latvijā ražotais našķis tik un tā būs garšīgāks, lai arī vizuāli varbūt nebūs mākslas šedervs. Garšas ziņā noteikti neatpaliekam ne no Francijas, ne Vācijas, bet gribētos jau arī to vizuālo pusi… Taču tas, protams, produktu arī sadārdzina. Jāmeklē zelta vidusceļš, starp kvalitāti, vizuālo formu un izmaksām.

Cik līdzīgi ir konditori ar pavāriem?

Konditori ir pilnīgi cita – īpaša suga. Mēs vienmēr esam nedaudz tādā kā savā pasaulē, tas vienkārši ir jāpieņem. Vēl raksturīga iezīme ir tā, ka mums patīk, ja apkārtējiem patīk tas, ko mēs darām, ja novērtē – mums tas ir svarīgi. Un vēl konditori savā būtībā ir diezgan pasīvi – ja nepiebikstīs, tad varam arī nedarīt neko… (smaida)

Pavāriem jau arī svētki parasti ir darba laiks, bet konditoriem tas ir vēl izteiktāk – nu kā varētu iedomāties svētkus bez kūkas vai saldumiem?

Kas Tev pašai vislabāk garšo?

Siera kūka… ar balto un piena šokolādi… un svaigām avenēm… Ar šo kūku esmu saslimdinājusi arī savus bērnus! It kā jau man labāk patīk tā sauktie sāļie ēdieni, bet ikdienā atteikties no kāda salda našķa es laikam nespētu – tāda kā atkarība! Bet kafiju es dzeru bez cukura!

Ko tu uzskati par savu augstāko meistarības punktu konditorejā?

Laikam tortes, ko cepu kādu labu laiku atpakaļ. Viena bija toreizējās "Hansabankas" pasākumā – pēc tam pie manis pienāca viesnīcas direktors, nodeva labās atsauksmes no pasākuma apmeklētājiem un teica, ka cilvēki esot sprieduši: "Neticami, ka torte var būt tik brīnišķīgi skaista un fantastiski garšīga vienlaicīgi!"

Otru īpašo kūku esmu cepusi Igora Krutoja dzimšanasi dienai, kas tiek svinēta "Jaunā Viļņa" laikā, toreiz arī saņēmu ļoti daudz slavinošas atsauksmes.

Atgriežoties pie produktu kvalitātes – dod, lūdzu, vienu zelta padomu, ko saldumu mīļiem vajadzētu ievērot?

Ēdam īstu šokolādi, nevis šokolādes izstrādājumus, kas sastāv no sojas, augu taukiem un citiem "labumiem"! Šo niansi var redzēt, izpētot sastāvu, kas norādīts uz iepakojuma. Nevajag bojāt patieso šokolādes garšu!