Skolās, koledžās, kā arī universitātēs noslēgumam tuvojas pirmais semestris. Daudziem, iespējams, tas bija pirmais pusgads skolas vai studiju solā, bet ir arī kāds, kuram tas bija pirmais mācību posms skolas īpašnieka krēslā: Māris Astičs, restorāna „Le Dome” šefpavārs, Resorānu servisa skolas* jaunais īpašnieks.

Kā sākās Tavas saistības ar Restorānu servisa skolu?

Mana dzimtā puse ir Dviete, no turienes arī ierados Restorānu servisa skolā, un 2006.gadā tur ieguvu pavāra diplomu, gadu vēlāk – kļuvu par kvalificētu ēdināšnas pakalpojumu speciālistu. Pēc otrās mācību prakses sāku strādat šefpavāra Kaspara Jansona vadībā. Pateicoties viņam un arī skolai šobrīd esmu tur, kur esmu, jo viņi manī radīja šo interesi un aizrautību, bez kā nevar iztikt ne strādājot par šefpavāru, ne vadot skolu.

Un kā Tu no skolas absolventa kļuvi par tās īpašnieku?

Pirms četriem gadiem aizgāju ciemos pie skolas toreizējiem īpašniekiem – Dacītes Bārdas un Jāzepa Arbidāna. Viņiem jau abiem tuvojās pensijas vecums, tāpēc aktuāls bija jautājums par to, kam nodot tālāk skolas vadīšanu. Viņi, protams, vēlējās šo pienākumu, godu un atbildību uzticēt kādam, kuram tiešām šī  lieta interesē. Es izrādīju savu iniciatīvu, taču sākumā vajadzēja pierādīt, ka tiešām skatos uz šo iespēju nopietni. Tā nu sāku strādāt skolā kā pasniedzējs, paralēli tam – pats ļoti daudz un cītīgi mācījos… Un pirms gada sākām pārpirkšanas procesu. Pēdējā brīdī uzradās negaidīti konkurenti, kuri arī vēlējās skolu pārņemt savā īpašumā, bet Dacīte un Jāzeps novērtēja manu lojalitāti un ambīcijas, tāpēc šajā jūlijā parakstījām visus dokumentus, un šis skolas gads jau iesākās manā vadībā.

Kas Restorānu servisa skolā ir mainījies, kopš tavas ierašanās?

No bijušās komandas ir palikuši četri pasniedzēji, plus vēl esmu piesaistījis teicamu šefpavāru Tomasu Godiņu. Skolas direktors ir mans tētis – Ainārs Astičs, tā kā viņš visu dzīvi ir strādājis skolā, tad domāju, ka arī manai skolai viņš var daudz palīdzēt ar skolas vadīšanas oficiālo un birokrātisko daļu. Pats vēl joprojām strādāju kā pasniedzējs, bet no nākamā gada vairāk vēlos pievērsties praktisku meistarklašu vadīšanai – lai teoriju māca kāds cits.

Kādas ir galvenās vadlīnījas, ko vēlies ievērot savā darbībā?

Kamēr esmu „jauns un glups”, esmu nolēmis neauklēties ar skolniekiem. Šobrīd valda stereotips, ka privātskolās galvenais ir, lai tik skolnieks maksā, vienalga, kādas ir viņa sekmes. Turpretī es eju uz to , lai izveidotu restorānu servisa paraugskolu – vēlos pacelt to kvalitātes latiņu, tāpēc nekādas piekāpšanās attiecībā uz tiem, kuri nemācās un neapmeklē stundas, nebūs: viņi vienkārši tiks atskaitīti. Šobrīd jau esmu sācis strādāt pie šādas sistēmas ieviešanas, tāpēc, iespējams, skolu šogad pabeigs ne pārāk liels skaits skolēnu.
Māris Jansons man kādreiz novēlēja, lai strādāju priekam. Tā es arī daru, nauda nav galvenā, tāpēc skolā ņemsim uz kvalitāti.
Otra lieta, kam pievēršu uzmanību, ir vēlme nākotnē paplašināties. Gan telpu ziņā, gan inventāra ziņā, lai studenti tiek pienācīgi sagatavoti darbam spēcīgos un augstas kvalitātes restorānos.

Kādas, tavuprāt, ir tās rakstura īpašības, kas tevi padara piemērotu skolas īpašnieka amatam?
Es pēc dabas esmu tāds, ka man vajag nospraust mērķi. Sākot jau no 16 gadiem, kad izdomāju, ka gribu savu mašīnu. Mani nospraustie mērķi nav nekādi naivi sapņi – tās ir reāli piepildāmas lietas, kuru izpildīšanu apņemos konkrētā laika periodā. Līdz šim visu esmu sasniedzis ātrāk. Tagad man priekšā ir jauns izaicinājums…

Kā tava darba vieta – restorāns „Le Dome” attiecas pret tavu jauno izaicinājumu?

„Le Dome” vadība ir ļoti pretimnākoša. Viņi saprot, ka skola jau nav konkurents, tā drīzāk audzina restorānam jaunos profesionāļus! Saprotams, darbs restorānā paliek galvenais, skolai veltu mazāk laika. Ļoti izdevīgi sanāk tas, ka restorānam „karstākā” sezona ir vasara, bet skolai tieši pretēji – vasara ir brīva. No skolas labprāt arī ņemu praktikantus darbam restorānā, tāpēc uzskatu, ka nevienam mana darbošanās par ļaunu nenāk.

Kas ir tas faktors, bez kā tu šo visu atbildību – skolas īpašnieks, šefpavārs restorānā – nevarētu uzņemties?

Viennozīmīgi – atbalsts. Tas dod motivāciju darboties. Man ir piedāvājuši citas karjeras izaugsmes iespējas, bet, kā jau minēju, naudai es vairs neredzu tādu nozīmi, man vajag to pievienoto vērtību. Gribu sajust gandarījumu tajā, ka daru labu darbu, ka ceļu pavāru profesijas līmeni Latvijā, bet tam, protams, vajag laiku.

Kuri konkrēti ir šie cilvēki, kas tevi ir atbalstījuši šajā periodā?

Pirmkārt, jāsaka paldies Dacītei Bārdai un Jāzepam Arbidānam par to, ko viņi jau šajā skolā ir ieguldījuši. Paldies viņiem arī par man doto iespēju. Es ticu, ka pēc pāris gadiem tas jau būs cits līmenis, cita skola, bet bez vņu ieliktajiem pamatiem, tas vispār nebūtu iespējams. Otrkārt, liels atbalsts ir mani draugi – šefpavāri: Raimonds Zommers, Tomass Godiņš un Reinis Stalbovs. Paldies viņiem un visiem pārējiem, kuri saprot un novērtē to, ko es daru!

*Informācijai: Restorānu servisa skola ir juridisku un fizisku personu dibināta izglītības iestāde profesionālās izglītības programmu īstenošanai. No 1993.gada skola darbojās kā atsevišķa struktūrvienība BA Turība sastāvā, kopš 2002.gada kā patstāvīga izglītības iestāde. Šajā laikā skolu absolvējuši vairāk kā pieci simti jaunie ēdināšanas uzņēmumu speciālisti.