Pietiks kārt makaronus uz ausīm!

Kā jau visur pasaulē, arī mēs, gribot vai negribot, bet sekojam līdz notikumiem Ukrainā. Marta vidū internetā parādījās īpatnēja foto sērija, kur redzams, kā ukraiņi Krievijas konsulāta ēku Odesā apmētā ar spageti makaroniem (foto iespējams apskatīt šeit ). Šis akts bija iedzīvotāju protests pret to, cik tendenciozi, saraustīti un nepatiesi Krievijas mediji attēlo Ukrainā notiekošos nemierus. Kā krievi, tā ukraiņi un arī latvieši ļoti labi saprot teiciena "Karināt uz ausīm makaronus" nozīmi, un tieši šādu metaforu protestētāji bije izvēlējušies, lai ilustrētu Krievijas mediju pausto maldinošo informāciju.

Arī Krimas neoficiālo vēlēšanu laikā, ēdiens atkal iekļuva ziņās, jo vairāki ukraiņi atturējās no balsošanas, paziņojot, ka palikšot mājās un gatavošot ukraiņu nacionālo ēdienu – vareņikus. Šie piemēri liek aizdomāties – kāpēc cilvēki tik bieži izsaka protestu tieši ar ēdienu?

Kolumbijas Universitātes politikas zinātņu doktors Endrjū Gelmans atbildi redz pavisam vienkāršu: "Manuprāt, cilvēki mētājas ar ēdienu, jo tas ir lēts, labi redzams un viegli pieejams. Tomāti, piemēram, nav dārgi, tos ir viegli mest un no tiem sanāk pamatīga šļakata. Arī olas ir ērti mest un pēc tām paliek liela ķēpa. Vēl jo vairāk – ēdienu mešana nav vardarbīga. Ja tu metīsi akmeņus, policijai ir tiesības pretī izmantot ieročus. Bet izskatītos diezgan muļķīgi, ja likumsargi sāktu apšaudīt nemierniekus tomātu vai olu dēļ. Tāpēc es domāju, ka iemesls ir vairāk praktisks, nekā simbolisks."

Labāk olas, nekā kāļi…

Ēdienam kā protesta ierocim vēsture ir ļoti sena. Iespējams pirmais rakstiski fiksētais ēdiena "karagājiens" ir noticis tālajā mūsu ēras 63.gadā, kad Vespasiānu (toreizējo Āfrikas gubernatoru un imperatoru vēlākajos gados) iedzīvotāji nomētāja ar kāļiem, lai izrādītu savas dusmas par pārtikas trūkumu. Vēlākajos gados tika mesti mazāk sāpīgi produkti, taču atstātā šmuce gan bija lielāka. Olu mešana bija pats elementārākais variants – viegli iegūstamas un ērti "detonējamas".

Lai arī dažādi nostāsti vēsta, ka viduslaikos cietumnieki esot iespundēti un apmētāti ar olām, pirmās rakstiskās liecības par olu izmantošanu protestos ir fiksētas nedaudz vēlāk – 18.gadsimta raksti liecina, ka ar olu mētāšanu esot vajāti metodisti Menas salā, bet 1834. gadā abolicionists (nēģeru verdzības atcelšanas piekritējs) Džordžs Vitiers tika nomētāts ar olām pēc pretverdzības lekcijas noturēšanas Ņūhempšīrā.

Mūsdienās olas tā arī ir palikušas par vienu no  populārākajiem politisko nemiernieku  ieročiem. Piemēram, gubernatora  vēlēšanu kampaņas laikā Kalifornijā 2003.gadā Arnoldam Švarcenegeram tika iemests ar olu. Tiesa gan, viņš to no sejas noslaucīja Terminatora cienīgā mierīgumā. 2004.gadā Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam opozīcijas pārstāvju mestā ola trāpīja tik spēcīgi, ka viņš tika hospitalizēts no notikuma vietas.

Afgāņu demonstranti 2011.gadā apmētāja ar olām Irānas konsulātu, lai protestētu pret degvielas blokādi, kas izraisīja nedabīgi strauju cenu kāpšanu. Pagājušajā gadā grupa protestestētāju Londonā solījās noklāt ar olu šalti bijušās premjerministres Margaretas Tečeras zārku, taču bēru procesijas blīvā apsardze šī solījuma īstenošanu liedza.

Viens no grandiozākajiem mūsdienu pasaules olu protestiem notika 2013.gada augustā, kad Francijas fermeri izgāja ielās, lai katru dienu publiski saplēstu apm. 100 000 olu, tādējādi protestējot pret zemajām cenām, ko noteica Eiropas Savienības uzliktās direktīvas.

Sapuvuši tomāti – kultūras pasākumu atribūts

Tomāti, īpaši jau iepuvušie, šķiet ir īpaši radīti, lai tiktu izmantoti kā protestu līdzeklis, lai gan tomātu vēsture Jaunajā Pasaulē ir salīdzinoši īsa. Leģendas vēsta, ka tomāti esot sviesti aktieriem Šekspīra Globe teātrī, taču tā nevarētu būt tiesa, jo tomāti neparādījās angļu pavārgrāmatās līdz pat 1752. gadam, tātad, 16.gadsimtā tie nevarēja būt pie rokas neapmierinātajiem teātra skatītājiem Anglijā.

Atšķirībā no olām, tomāti ir vairāk kultūras protestu atribūts, un bieži tiek piesaukti tieši šādā sakarā, par to liecina, piemēram, kino portāls ar nosaukumu RottenTomatoes.com (tulkojumā – sapuvušie tomāti) vai raksts avīzē "New York Times" 1883.gadā, kur tiek apspriesta aktiera Džona Ritčija demoralizēšana ar tomātiem.

Lai gan ar to nevajadzētu domāt, ka iepuvušie tomāti ir pilnīgi apolitisks līdzeklis. Dzīvnieku aizsardzības biedrība PETA ir sviedusi tomātus kažokādu virzienā 2013.gada novembrī, bet Nīderlandes karalis Villems Aleksandrs bija ļoti tuvu vietējo tomātu "nobaudīšanai" vizītes laikā Maskavā (tos viņam meta dusmīgie opozīcijas aktīvisti, jo viens no viņu biedriem bija izdarījis pašnāvību pēc patvēruma atteikuma saņemšanas Nīderlandē). Kā nu tika mērķēts, kā ne, bet V. Aleksandrs tika cauri sveikā, jo tomāti viņam netrāpīja.

Savs laiks cūkām, savs – pīrāgiem…

Kā pierādīja makaronu notikumi Odesā, protesta ēdieni var sniegties daudz tālāk par pierastām omletes sastāvdaļām.  Arī itāļiem izdomas netrūkst – 2013.gada decembrī fermeri savu sāpi izteica, piegādājot uz parlamentu nākotnes prošuto šķiņķi – cūkas, tādējādi protestējot pret to, ka valsts tradicionālie un populārie ēdieni (pasta, mocarella, prošuto šķņķis) tiek ražoti, izmantojot produktus, kas nav vietējās izcelsmes. Pašas cūciņas protesta laikā tika aprūpētas pienācīgi – pašā Romas centrā tās vāļājās garenos aizgaldos pie parlamenta ēkas.

Cūkas varētu uzskatīt par marginālām parādībām, bet ir viens pārtikas produkts, ko zina visi – krēma pīrāgi…Šo joku pasaule pazīst jau kopš 1909.gada, kad tas paradījās filmā "Misters Flips" ("Mr. Flip"). Pilna seja ar krēma pīrāgu var tikt uzskatīta par muļķīgu farsu, taču šis deserts arīdzan ir būtisks ietekmes līdzeklis – Bils Geits, Rūperts Mērdoks un Ralfs Naders ir to starpā, kas pēdējos gados ir nonākuši ļoti ciešā saskarē ar šo desertu…

Cita galējība – bada streiki

Ēdiens ir ietekmīgs, bet, iespējams, vēl ietekmīgāk ir ēdienu neizmantot vispār. Bada streiki jau izsenis ir bijuši vieni no spēcīgākajiem veidiem kā sacelties pret valdošo kārtību. Viena no versijām vēsta, ka to sākotne meklējama Indijā – Senās Indijas rakstos atrodama informācija, ka valdnieka Rama brālis ir gavējis lai panāktu viņa atgriešanos mājās. Amerikas Savienoto Valstu vēsturē bada streiku ir pieteikušas visdažādākās iedzīvotāju grupas – gan protestētājas, kas 20.gadsimta sākumā cīnājās par sieviešu tiesībām balsot, gan vairāk nekā 100 Gvantanamo cietuma ieslodzīto, kas 2013.gadā atteicās no ēdiena, lai izrādītu neapmierinātību par savu ieslodzījumu. Arī Latvijā aprīļa beigās virmoja ziņas par Brasas cietuma ieslodzīto atteikšanos no ēdiena.

Ļoti pretrunīgi tiek vērtēts viens no slavenākajiem bada streikiem pasaulē – 1932.gadā Mahatma Gandijs, Indijas politiskais un garīgais līderis, atrodoties cietumā, 6 dienas esot atturējies no ēdiena, piespiežot britu valdību mainīt lēmumu, kas noteica striktus ierobežojumus starp Indijas augstāko un zemāko kārtu sabiedrībām.

Ko no tā visa mēs varam secināt? Varbūt to, ka ir reizes, kad ēdiena neesamība strādā labāk, nekā ēdiena mešana pretinieka sejā. Bet citreiz varbūt laba maltīte var mainīt notikumu gaitu, lai līdz protestam nemaz nenonāktu…