Jaunumi2. daļa: Viss, kas tev jāzina par Michelin zvaigznēm
Vīrieši un sievietes – anonīmie inspektori, kuru pilnas slodzes darbs ir apmeklēt uzmanības centrā nonākušos restorānus analizē tur notiekošo kā zem lupas, tomēr pamanīt viņus citu klientu vidū ir neiespējami. Palikšana inkognito tēlā ir fundamentāli svarīga, tāpat arī vērtēšanas kritēriji, kuri tiek turēti noslēpumā jau gandrīz 100 gadus. Visu šo gadu laikā ir tapusi tikai viena neliela intervija ar inspektori, kuras seja, protams, netiek atklāta.
Intervijā tiek uzskaitītas īpašības, kādām jāpiemīt Michelin anonīmajam inspektoram:
1. Jābūt aizrautīgam par ēdienu un ļoti ieinteresētam restorānu darbībā. Tas nav darbs, no kā atiet brīvdienās – inspektors vienmēr lasa par ēdienu, skatās pārraides par gatavošanu, iet uz restorāniem arī savās brīvdienās.
2. Jābūt ļoti vērīgam, jāmāk pamanūt detaļas. Inspektors ievēro visu, kas notiek: apkalpošanu, ēdienu gatavošanas ilgumu, tīrību iestādē, kas ir ļoti svarīgi.
3. Jābūt ļoti labai garšas atmiņai. Jābūt spējīgam atcerēties, kā garšoja šokolādes tartle, kas ir ēsta pirms gada un šī garša jāsalīdzina ar šokolādes tartles garšu, kas tiek ēsta šobrīd.
4. Jābūt izglītotam, ar profesionālu prieredzi ēdināšanas jomā.
Būtiski, ka intervijā tiek minēts, ka pašas zvaigznes tiek piešķirtas tikai un vienīgi par ēdienu, visi pārējie faktori tiek vērtēti ar citiem ceļvedī atrodamiem simboliem. Šis apgalvojums ir pretrunā ar visos citos resursos pausto, ka pie zvaigznēm netikt, ja atmosfēra, serviss vai kāda nianse nebūs pietiekami noslīpēta.
Vaicāta, kā tieki izlemts restorānu liktenis, inspektore atzīst, ka zvaigžņu piešķiršanas procesam tiek pieiets ļoti nopietni un stingri.Insektori raksta ļoti garus un detalizētus novērtējumus, tāpat arī viņi ir gatavi apemklēt vienu restorānu kaut vai desmit reizes, lai sniegtu nekļūdīgu vērtējumu.Sezonas beigās ir kopsanāksme, kurā neizpaliek daudz kaislīgu diskusiju, līdz tiek nonākts pie galējā kolektīvā lēmuma.
Svetlana Riškova, "Pavāru kluba" valdes priekšsēdētāja un restorāna "Elements" šefpavāre atrodoties ārzemēs vienmēs izmanto iespēju apmeklēt Michelin zvaigžņotos restorānus un jau sen sapņo par Michelin zvaigzni Latvijā. "Es uzskatu, ka Latvijā ir labi restorāni, kuri varētu pretendēt uz šo prestižo novērtējumu, bet ko tas dod, ja mēs (Latvija) vienkārši neesam viņu kartē? Esmu pat domājusi, ka vajadzētu aizsūtīt ielūgumu Michelin pārstāvjiem, lai viņi vienkārši atbrauc un apskatās, ka te ir ko novērtēt! Domāju, ka ar ēdienu kvalitāti, produktu izvēli un šefpavāru koncepcijām mēs varētu viņiem patikt, bet vājais ķēdes posms varētu izrādīties apkalpošana… Michelin restorānos, kur esmu bijusi, viesmīļu sniegums ir pārdomāts līdz visniecīgākajai detaļai, turpretī Latvijā viesmīļa amats ir tikai tādā pagaidu darba līmenī, kamēr cilvēks studē vai nav izlēmis, ko darīt. Netiek veikta arī pietiekoša darbinieku izglītošana un viesmīlības jomā, nav vienotu standartu un domāju, ka profesionāli eksperti to uzreiz pamanītu… Taču, pat ja zvaigznes nesaņemtu, restorānam inspektora apmeklējums tik un tā būtu vērtīgs, jo pēc šādām vizītēm Michelin atsūtot restorānam vērtējumu, kur norādīti gan vājie, gan stiprie punkti, kā arī pievienoti ieteikumi kvalitātes celšanai."
Arī "Kaļķu vārtu" šefpavārs, "Pavāru kluba" valdes loceklis Raimonds Zommers uzskata, ka Latvijas restorānos pasniegtie ēdieni neatpaliek no Michelin zvaigžņu restorānos baudītajiem, nereti, iespējams, pat ir vēl labāki. "Esmu bijis Michelin restorānā, kur pasniegtais ēdiens ir kaut kas nesaprotams,smagnējs un paviršs, kaut ko tādu nebūtu grūti pārspēt. Esmu bijis arī restorānā, kur tualetes telpas bija zem jebkuras kritikas, Rīgā nevienā restorānā tik zems līmenis vispār nebūtu iedomājams. Tajā brīdī es varēju noticēt, ka zvaigznes tiek piešķirtas tikai par ēdienu, un neko citu, jo nekā cita tur tiešām nebija. Es domāju, ka uz Latviju neviens Michelin eksperts nebrauks, kamēr nebūs mainījusies attieksme, ar kādu Rietumeiropa vēl joprojām skatās uz mums – bijušajām Padomju repubilkām. Tā kā man salīdzinoši bieži sanāk piedalīties starptautiskos konkursos, tad šo nievājošo attieksmi pret mūsu valsti, diemžēl esmu pamanījis ļoti bieži. Protams, neviens tev acīs neko sliktu neteiks, bet var jau just, ka īpaši nopietni tevi arī neviens neuztver…"
Artūrs Taškāns, intervijā "Pavāru klubam" nesen dalījās iespaidos par to, kā tas ir strādāt Londonā, Micheln zvaigžņu restorāna virtuvē. Viņš arī uzreiz norādīja, ka šobrīd restorāni var censties cik tīk, bet rezultāta nebūs, jo sākumā Michelin gidu veidotājiem jāpievērš uzmanība Latvijai valstiskā līmenī un tad, kad būsim parādījušies uz viņu kartes, varēsim sākt cīniņu par zvaigznēm.
Arī šefpavārs Mārtiņš Rītiņš kādā sarunā ar portālu delfi.lv norāda, Latvijā noteikti ir Michelin zvaigžu cienīgi restorāni no augstākā labuma produktiem, kā arī piebilst, ka, viņaprāt, Michelin nevērtē tikai ēdienu, bet arī servisu.
***
Jau senie romieši zināja, ka ceļš uz zvaigznēm iet caur ērkšķiem, arī latvieši par šo praksti ir pārliecinājušies gana bieži un visdažādākajās dzīves jomās, tāpēc nav pamata domāt, ka šoreiz zvaigznes izpaliks – agrāk vai vēlāk iemirdzēsies arī Latvijas garšas!
Izmantotie avoti:
http://www.michelintravel.com/maps-cat/europe-country-maps/
http://www.huffingtonpost.com/quora/what-does-it-take-to-earn_b_2204599.html
http://www.viamichelin.com/web/Restaurants
http://www.delfi.lv/sievietem/relationships/dzive/michelin-zvaigzne-edienu-industrijas-oskars.d?id=43402981
http://www.michelintravel.com/michelin-selections/selecting-our-stars/
http://pavaruklubs.lv/jaunumi/no-michelin-zvaigznem-atpakal-uz-latviju