"Kāpēc sievietes nav starp labākajiem šefpavāriem?" tāds bija jautājums, ko Šarlote Drakmena (Charlotte Druckman) uzdeva populārajā kulinārijas mājas lapā "Gastronomica". Lai atrastu atbildi jautājumā: "Kāpēc sievietes – šefpavāres nesasniedz tādu pašu kritiķu atzinību un gaviles kā viņu vīriešu kārtas kolēģi?" Šarlote aptaujāja 73 sievietes-šefpavāres par to, kā tas ir- strādāt profesonālajā virtuvē, un iegūtos publicēja savā grāmatā "Skirt Steak: Women Chefs on Standing the Heat and Staying in the Kitchen." ("Brunču steiks: sievietes šefpavāres par to, kā izturēt karstumu un palikt virtuvē")

Liāna Rosetto Kaspera (Lynne Rossetto Kasper): Mēs esam dzirdējuši ļoti daudz par sievietēm virtuvē. Kāpēc izvēlējies tieši šo tēmu savai grāmatai?

Šarlote Drakmena: Es gribēju uzrakstīt – – es jokojot saku, bet patiesībā jau tas nav joks – anti-sieviešu-šefpavāru grāmatu. Manuprāt mums ir tieksme runāt par vienām un tām pašām problēmām ik pēc pāris gadiem, bet neizskatās, ka tas kaut ko mainītu. Šīs diskusijas pārsvarā sākas no aizstāvēšanās vai negatīva skatu punkta – sūdzēšanās par to, cik grūti ir sievietei, ka sievietes netiek novērtētas un kāpēc viņas šo profesiju pamet.
Bet, ja paskatās apkārt, tu atrodi ļoti daudz sieviešu profesionālajās virtuvēs. Ne tik daudz, cik vīriešus, bet tomēr daudz vairāk, nekā cilvēki parasti iztēlojas. Es gribēju paskatīties uz šo situāciju kā normālu, parādīt šo sieviešu daļu, kuras ir spērušas tiešām lielus soļus, un dot viņām iespēju pastāstīt, kā tas ir izdevies.

LRK: Kā tu defināt vārdu "šefs"?

CD: Tas ir ļoti grūti, un, manuprāt, tas kļuva par grāmatas galveno jautājumu.
Sākotnēji šefs bija arods, tā bija prasme vai mākslas veids, ko tu uzlaboji. Tagad tas var būt kaut kas tik mazs, kā mācīšanās, kā perfekti sakapāt gaļu, kā perfekti apieties ar grilu un kā atrast savu pieeju šiem darbiem. Bet tik pat labi tas arī var nozīmēt, ka tu esi galvenais kādā galejā (kuģa, lidmašīnas, vilciena virtuve), tas var nozīmēt, ka tev ir pat vesels restorāns, ko tu vadi, tev pieder vairāki restorāni, tu radi jaunas produktu līnijas, uzstājies televīzijā, raksti grāmatas. Gramātas nolūkos, es izmantoju ļoti specifisku definīciju: jebkurš, kurš ir bijis vadošā šefpavāra amatā vai arī ir bijis galvenais kādā galejā.

LRK: Cik grūti ir gājis šīm sievietēm? Tu runāji ar 73 šefpavārēm.

CD: Tu izej cauri pilnai emociju gammai, dažos gadījumos – tā ir hronoloģiska, man šķiet. Daudzām sievietēm, kuras mēģināja "izsisties" 80-tajos gados un 90-to gadu sākumā, stāsti ir par to, kā viņām tiešām neizturējās īpaši labi virtuvē. Beta Aretskī (Beth Aretsky), kura ir pazīstama ar iesauku "Grila Maita" ("Grill Bitch") Antonija Bourdaina grāmatā "Virtuve Konfidenciāli" (Anthony Bourdaini "Kitchen Confidential"), grāmatā runās par to, kāda ir sajūta, kad tu tiec pakļauts pārāk bieži. Bet tad ir sarunas arī ar šefpavārēm, kuras strādā tagad – vai nu tādi gadījumi vairs nenotiek vai arī viņas cenšas to notušēt, kas arī, manuprāt, ir interesanti. It kā viņas sev uzliktu klapes uz acīm, lai varētu skatīties tikai taisni un darīt savu darbu. Viņām vienkārši pārējām lietām nav laika. Ir sievietes – šefpavāres, kas kalpo par labiem paraugiem – Nensija Silvertone (Nancy Silverton) , piemēram. Viņa vienkārši izvairījās no visām tām tipiskajām franču virtuvēm, kur dominē vīrieša kults. Viņai bija vienkārši šī jaukā – es zinu, tas ir kaitonošs vārds, ja runa ir par tēmu, kas saistīta ar sievietēm – audzinošā pieredze no daudziem labiem vīriešiem – šefpavāriem.

LRK: Tas ir interesants pavērsiens. Vai "puiku kluba" koncepts vēl joprojām ir dzīvs un tiek piekots?

CD: Es to tagad saucu par "jauno puiku klubu", jo šie vīriešī ir citādāki un arī klubs ir pavisam cits. Man šķiet, ka viņi paši par sevi domā kā par dumpīgiem robežstūmējiem, bet pārsvarā jau puikas paliek puikas. Es nedomāju, ka viņi par to īpaši domā šādā veidā. Es vispār nedomāju, ka ir tādi, kuri staigā apkārt speciāli, diskriminējot sievietes. Es pieļauju, ka tā ir domubiedru grupa, viņiem patīk būt kopā. Un, ja reiz ir tāds sabiedrības loks, kas tiek uztverts kā autoritāte zināmās aprindās, tad šī kustība vienkārši palielinās. Viņi pievelk sev klāt jaunus biedrus.

LRK: Ko tev stāsīja jaunākās šefpavāres, kas šobrīd tiek atzinīgi novērtētas restorānu sfērā? Es domāju tādas sievietes kā Amanta Freitaga (Amanda Freitag) vai Aleksa Guarnasčelli (Alex Guarnaschelli), kuras ir redzamas pavāru sacensību šovā "Chopped" .

CD: Tas ir dīvaini, man šķiet, šajā grāmatā ir attēlotas trīs paaudzes. Tās reprezentē vidējo paaudzi, kuras savā ziņā ir nenobriedušā fāzē, kas ir ļoti neparasti. Viņas uzauga laikā, kad termins "šefpavārs" gāja cauri lielākajām pārmaiņām. Kad viņas sāka, tādu slavenību lietu televīzijā nebija, bet paralēli viņu karjerām, attīsījās arī šovi, taču viņas tam vairs nepielāgojās. Man šķiet, ka tas viņas padara par ļoti labām vērotājām, lai komentētu, kā tas viss darbojās.
Aleksa, kura ir ļoti gudra, grāmatā atzīmē, ka būšana televīzijā kā sievietei, kura gatavo, parasti nozīmē, ka tu tiec pakļauta stereotipam, ka tu esi mājsaimniecības eksperts. Turpretī vīrieši – šefpavāri tiek uztverti kā profesionālās virtuves eksperti. Aleksa ir ļoti daudz sasniegusi profesionālajā jomā. Viņa arī lieliski apzinās, kā visa šī sistēma strādā un, ka viņa ir daļa no tās.

LRK: Vai tas nevar padarīt tevi traku?

CD: Es tā domāju. Bet, no otras puses, jebkurā profesijā, ja tu gribi ko sasniegt, tu darīsi jebko, kas tev ir jādara, lai sasniegtu līmeni, kad tu vari izpausties un darīt to, ko tu vēlies. Ja tas tev palīdz iegūt vairāk naudas un vairāk uzmanības, tad tu to vari izmantot arī lai paustu savu personīgo viedokli par sabiedrībai svarīgam tēmām. Man šķiet, tas ir veids, kā šādas lietas ir jādara. Tu vari teikt, "Es stāvēšu tam pāri",bet tas var arī nozīmēt, ka tevi nekad nesadzirdēs. Tāpēc tev ir jāizlemj, kurā brīdī tu esi gatava noliegties.