Nozīmīgākais notikums tev kā šefpavārei 2015. gadā?
– Viennozīmīgi, svarīgākais šī gada notikums bija Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē gada pirmajā pusē, ko es un mana komanda (Tallink Hotel restorāns "Elements") apkalpojām un ēdinājām. Tas bija ļoti vērienīgs un unikāls darbs, kas, iespējams, vairs nekad neatkārtosies. Tas prasīja ļoti daudz spēka un laika, bet ieguvums arī nav mazāks – šī jaunā pieredze paceļ mūsu komandu vēl augstākā profesionalitātes līmenī. Pateicoties prezidentūrai, tika nodibināti arī jauni sakari, kuri atnesa vēl jaunas iespējas – piemēram, decembra sākumā klāju banketu Latvijas Vēstniecībā Somijā. Tā bija liela atbildība un stress, jo vajadzēja parādīt, uz ko esam spējīgi. Vakara gaitā pat tiku aicināta teikt runu, un man tika pievērsta ļoti liela uzmanība, kas, protams, bija ļoti patīkami (smaida).

 Tu saki, ka šāds pasākums, iespējams, dzīvē gadās tikai vienu reizi, bet, ja tev vēlreiz piedāvātu šādu iespēju, vai tu piekristu?
– Neapšaubāmi! Otro reizi jau būtu daudz vieglāk. Eirpoas Savienības Padomes prezidentūra Igaunijas pārziņā būs 2018. gadā – ja būs nepieciešams, labprāt palīdzēšu igauņu kolēģiem ar savu pieredzi!

Kurš no notikumiem pagājušajā gadā tev šķiet nozīmīgākais kā "Pavāru klubam" valdes priekšsēdētājai?
– Kā nozīmīgākais sasniegums noteikti jāmin iegūtais pirmais starptautiskais kauss Internacionālā Dienvideiropas kulinārijas konkursā Grieķijā, ko izcīnija šefpavārs Artūrs Taškāns. Prezidentūras dēļ diemžēl sanāca mazāk pievērsties "Pavāru kluba" lietām. Un tas neattiecas tikai uz mani un manu komandu, bet arī uz citiem šefpavāriem, "Pavāru kluba" biedriem, jo arī viņiem pirmais pusgads aizritēja vairāk vai mazāk prezidentūras zīmē – bija gan tūristu, gan svarīgu ārzemju viesu pieplūdums, kas, protams, ēda labākajos Rīgas restorānos, rīkoja dažādus banketus un saviesīgus pasākumus, ko apkalpoja daudzi šefpavāri no mūsu biedrības.

Kā vērtē šī gada pavāru un pavārzeļļu konkursu?
– Pirmkārt, man ļoti žēl, ka nenotika konditoru konkurss. Ļoti ceru, ka nākamgad būs, un vismaz reizi divos gados konditori parādīs savas prasmes konkursa veidā. Viss pārējais noritēja pēc plāna. Katru gadu mēģinām uzlabot konkursa norisi, ļoti daudz mācāmies no ārzemēs iegūtās pieredzes.

Vai ir zināmi jau kādi konkrēti punkti, kas nākamgada konkursos tiks mainīti?
– Jā, esam izlēmuši mainīt pieteikšanās sistēmu pavārzeļļiem, vairāk piesaistīsim profesionālās mācību iestādes. Iespējams pat, ka apvienosim šo konkursu ar "WorldSkills" atlses konkursu, bet par to vairāk zinās pastāstīt šefpavārs un valdes loceklis Raimonds Zommers.

Lai uzlabotu pavāru pieteikumu kvalitāti, "Reaton" profesionāļu dienu ietvaros (8., 9. februārī) rīkosim īpašu semināru visiem interesentiem. Izskaidrosim tīri tehniskas lietas – sākot jau ar korektu pieteikuma anketas aizpildīšanu un beidzot ar nolikuma prasību izskaidrošanu. Manuprāt, tas palīdzēs arī potenciālajiem konkursantiem sajusties drošāk un pārliecinātāk, tāpēc ceram uz atsaucību.

Ko vēl "Pāvāru klubs" plāno paveikt 2016. gadā?
– Viss nākamā gada plāns tiks apspriests un izrunāts tradicionālajā "Pavāru kluba" biedru kopsapulcē, kas norsināsies janvāra vidū, tomēr varu atklāt vienu gaidāmu notikumu – kopā ar igauņu un lietuviešu kolēģiem esam nolēmuši organizēt Baltijas pavāru konkursu, kas stāsies Pēterburgas konkursa "Baltijas kulinārijas zvaigzne" vietā. Janvārī tikšos ar Igaunijas un Lietuvas pavāru asociāciju pārstāvjiem, lai sāktu nolikuma izstrādi.

Jau vairākas reizes esi minējusi, ka viens no "Pavāru kluba" lielajiem mērķiem ir piedalīšanās prestižākajā kulinārijas konkursā "Bocuse d’Or". Kā virzās šī mērķa īstenošana?
– Es pēc dabas esmu diezgan nepacietīga, man gribas lai viss notiek ātri un uzreiz, taču dzīvē jau, protams, viss tik raiti neiet, un tagad saprotu, ka tā arī ir pareizi. Tad, kad es jau gribēju lūgt konkursa organizētājiem, lai izskata Latvijas pieteikumu "Bocuse d’Or" atlasei, es patiesībā vēl ļoti maz ko sapratu no šīs sistēmas, bet nu pamazām uzkrāju pieredzi. Bija neaprakstāmi vērtīgi piedalīties kā tehniskajai tiesnesei Igaunijas "Bocuse d’Or" konkursa nacionālajā atlasē (foto no konkursa iespējams apskatīties šeit), vēl jo vairāk tāpēc, ka es nekad nebiju šajā pozīcijā – parasti es esmu žūrijā, kura tikai garšo ēdienus, nevis vēro izpildījumu.

Ļoti daudz ko iemācījos, uzzināju dažādas būtiskas detaļas par ko pat nenojautu, un tagad patiesi mēs esam jau vienu solīti tuvāk "Bocus d’Or" konkursam. Esmu bezgala pateicīga Latvijas "Pavāru kluba" draugam – Igaunijas "Bocus d’Or" akadēmijas prezidentam Dmitrijam Demjanovam (Dmitry Demjanov), kurš ļoti atbalsta mūsu centienus atvērt "Bocus d’Or" akadēmiju arī Latvijā.

Ja tā padomā, jau no brīža, kad ar Dmitriju nejauši iepazināmies Maskavā, man ir tāda sajūta, ka dažādas sakritības mūs mērķtiecīgi ved "Bocus d’Or" virzienā. Šķiet, ka viss iet savu ceļu un pareizi – es ticu, ka tas ir liktenis, un ir tikai laika jautājums, līdz Latvijas vārds izskanēs šajā vispasaules pavāru čempionātā!

Pastāsti, lūdzu, par pašu konkursa – Igaunijas nacionālās atlases norisi!
– Tā kā biju tehniskā tiesnese, tad man bija unikāla iespēja redzēt visus procesus – gan sagatavošanas darbu, gan pašu tehnisko procesu, gan servēšanu, gan viesmīļu, gan organizētāju darbu, kā arī  punktu skaitīšanu. No Igaunijas pārvedu mājās arī konkursantu ēdienkartes un daudz fotogrāfiju, no kurām varēsim mācīties.

Konkursantiem bija jāgatavo zivju plate un gaļas plate. Tās vērtēja veseli 15 tiesneši: pieci vērtēja gaļas, pieci – zivju plati un vēl pieci bija tehniskie tiesneši.

Jāsaka godīgi, ka Igaunijā redzēto nevar pat salīdzināt ar mūsu pavāru konkursu… Sākot jau ar boksu (konkursanta virtuves telpu) iekārtojumu izpaužas līdz pēdējai detaļai pārdomāta un precīza sistēma, lai nezaudētu laiku sīkumos. Piemēram, uzvarētāja Dmitrija Roza (Dimitri Rooz) darbības bija saplānotas pat pa sekundēm – 5 taimeri priekšā, mapītes ar grafikiem, temeperatūrām, aprīnojami! Dmitrija pārākums bija ļoti jūtams un saviem konkurentiem viņš kopvērtējumā bija priekšā par  56 punktiem. Šo pārākumu nosaka pieredze – viņš ir jau iepriekš piedalījies "Bocus d’Or" konkursā, arī kā šefpavāram viņa pieredze ir visbagātākā, un pat pēc gadiem viņš bija visvecākais no atlases dalībniekiem. Roza pārākumu uzsvēra arī "Bocuse d’Or Winners’ Academy" tiesnešu priekšsēdētajs Jonass Lundgrens (Jonas Lundgren, Zviedrija), ar kuru darba procesā man izveidojās ļoti draudzīgas attiecības un viņš personīgi ir apsolījis palīdzēt sakaru dibināšanā starp Latviju un Francijas "Bocus d’Or" akadēmiju.

Otrajai un trešajai vietai bija vienāds punktu skaits, tāpēc to sadalījumu noteica tehnisko tiesnešu, tātad, arī mans, lēmums. Interesanti arī piezīmēt, ka visiem dalībniekiem ir ne tikai pavāra palīgs, bet arī treneris, kas boksā iekšā neiet, bet seko līdzi visām pavāra darbībām un dod norādījumus.

Kā vērtē Igaunijas atlasi no organizatoriskās puses?
– Tā bija vēl viena lieta, ko sapratu – ja jau šogad būtu panākusi, ka pie mums notiek konkursa atlase, ļoti iespējams, ka es viena nebūtu tikusi galā… Novēroju, kā šo lietu risina Igaunijas "Bocuse d’Or" prezidents Dmitrijs Demjanovs – viņš ir publiskā pasākuma seja, organizē žūrijas darbu, bet viņa "neredzamā puse" ir pavārs no Beļģijas, kurš ir piedalījies "Bocus d’Or" sacensībās – viņš zina visus noteikumus, visas darbības, viņš ir tas, kurš skrien un visu pārbauda, jo viens cilvēks fiziski to visu nevar izkontrolēt.

Kas, tavuprāt, ir grūtākais šajā konkursā?
– Es laikam esmu optimiste un domāju, ka grūts nav nekas (smejas). Pirmajā reizē jau tu nezini, kas būs, un tāpēc nezini arī, no kā baidīties. Ir skaidrs, ka pirmajā gadā Latvija nevarēs cerēt uz kādām godalgām, tāpēc arī viekārši būs jākoncentrējas uz labāko, ko varam parādīt. Es domāju, tas būs ļoti liels gods kādam pavāram – būt pirmajam Latvijas vēsturē, kas piedalījies šajā prestižajā konkursā! Lai līdz tam tiktu organizatoriski gan būs ļoti daudz darba… Un pirmais pārbaudījums, kas jāatrisina – mums jādabū "Bocus d’Or" delegācija pie mums!

Kādi ir nosacījumi, lai Latvijā varētu notikt "Bocuse d’Or" atlase?
– Lai piedalītos konkursā, pirmkārt, ir nepieciešams divu citu valstu ieteikums. Domāju, ka ar to mums nebūs problēmu, jo "Pavāru klubam" ir ļoti labas attiecības gan ar Igauniju, gan Ziemeļvalstu pavāru organizācijām. Otrkārt, nepieciešams izveidot atsevišķu organizāciju – "Bocus d’Or" Akadēmiju, caur kuru tad arī norisinās turpmākie sagadavošanās darbi, kas sevī ietver: tehnikas iegādi; tieši tāda virtuves modeļa izveidošanu, kāda ir konkursā; valsts mēroga atlases organizēšanu; trenera, kurš ir piedalījies konkursā, algošanu un vēl daudzas citas svarīgas nianses. Akadēmija arī sagatavo un apmāca nacionālās atlases dalībniekus. Tas viss, protams, prasa lielus finansiālus resursus un sponsoru piesaisti, tāpēc priecājos, ka Igaunijā bija iespēja parunāties arī ar "Reaton" produktu departamenta direktori Irinu Jerņevu, kura izrādīja neviltotu entuziasmu un lūdza viņu turpmāk informēt par situācijas attīstību, kā arī izteica vēlēšanos palīdzēt mūsu misijas realizēšanā.

Bet pirmkārt, lai akadēmiju atvērtu, mums ir jāpiesaista konkursa valdes uzmanība. Esmu sūtījusi oficiālu ielūgumu apmeklēt Latviju "Bocus d’Or" locekļiem, taču pagaidām tas ir palicis bez atbildes. Šobrīd esmu uzsākusi sarunas ar Rīgas Domi un cerams, ka oficiāla vēstule no viņiem atstās lielāku iespaidu. Jāņem vērā, ka ir arī citas kandidātvalstis, tāpēc šajā periodā ļoti svarīga ir publicitāte un Latvijas vārda izskanēšana pēc iespējas biežāk. Godīgi sakot, arī ES prezidentūras ēdināšanu uzņēmos ar domu, ka tas pozitīvi ietekmēs Latvijas "Pavāru kluba" tēlu starptautiskajā arēnā un "Bocus d’Or" aprindās.

Igaunijas atlases noslēguma vakariņās arī man tika dots vārds un es "Bocus d’Or" pārstāvjiem izstāstīju, ka Rīga ir atzīta par Baltijas gastronomijas tūrisma galvaspilsētu, ka "Pavāru klubam" ir cieša sadarbība ar pilsētas domi, ka ieņemam stabilas un augstas pozīcijas arī starptautiskos pavāru konkursos un tamlīdzīgi. Esmu gatava to stāstīt kaut vai katru dienu, lai tikai pārliecinātu komisiju, ka esam cienīgi piedalīties šajā vispasaules šefpavāru čempionātā.

 

Vai vari nosaukt pavārus, kuri no Latvijas varētu pretendēt uz šo augsto godu?
– Es varu nosaukt pavārus, kuri ir izrādījuši interesi par šo iespēju. Tie ir: Dinārs Zvidriņš, Ina Poliščenko, Artūrs Taškāns un Romans Uglanica. Ceru, ka vēl kāds ieinteresēsies – lai nav nekāds slēgtais, savējo klubiņš. Igaunijā senāk nebija nacionālās atlases, bet tas tika mainīts, lai dotu iespēju godīgi nopelnīt savu atrašanos starp pasaules labākajiem pavāriem. Manis nosauktajiem entuziastiem visiem ir "Latvijas gada pavāra" pieredze, taču jāsaprot, ka šis jau ir pilnīgi cits līmenis. Ja pēc Gada pavāra titula iegūšanas, tu vienkārši gadu vari gulēt uz uzvaras lauriem, tad ar "Bocuse d’Or" atlasi ir tieši otrādāk – pēc uzvaras sākas smagākais darbs! Šis nav konkurss vājiem cilvēkiem.

Vai plāno nākamgad apmeklēt arī konkursa pusfinālu?
– Jā, noteikti došos uz "Bocuse d’Or" pusfinālu, kas 10. un 11. maijā norisināsies Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā – tas ir to vērts! Noteikti būsim vairāki, kas no Latvijas uz turieni dosies – arī pagājušājā gadā bijā apmēram 20 latviešu kompānija, kas dzīvoja līdzi Igaunijas konkursantam.

 

Un kā ar šogad apmeklētajām ārzemēm? Esi vispār skaitījusi, cik valstīs un cik konkursos esi pabijusi?
– Man viss ir pierakstīts (smejas)! Krievija, Igaunija, Somija, Zviedrija, Dānija, Grieķija, Itālija… Jā, šogad ir sanācis ļoti daudz braukāt – novembrī vien esmu bijusi četrās valstīs! Esmu iemācījusies sakravāt čemodānu 10 minūtēs un arī aizmigt tagad varu jebkurā pasaules malā, jebkurā viesnīcā – nav vairs tā, kā senāk, kad palikšana pa nakti jaunā vietā radīja diskomfortu un bezmiegu.

Kāds no braucieniem īpaši palicis atmiņā?
– Forša pieredze bija brauciens uz Ufu (pilsēta Krievijas Eiropas daļas dienvidaustrumos, Baškortostānas galvaspilsēta), kur pirmo reizi biju žūrijas priekšsēdētājas lomā. Tur notika konkursa "Chef a la Russe" viens no pusfināliem. Ja braucot uz Skandināviju es mācos no citiem, tad šeit atkal es esmu tāda kā mentore, kas rāda, stāsta un māca citiem. Tādējādi arī trenējos vadīt sapulces. Tur redzētais konkursantu līmenis, protams, ir vājāks, nekā pie mums vai citur Rietumeiropā, bet cilvēki ļoti grib mācīties, kas ir pats galvenais. Arī tur valdošā pozitīvā attieksme man ļoti patika – to mums vajadzētu mācītes no viņiem! Vēl Ufā bija interesanti tas, ka tur ikdienā galdā tiek likti citi produkti, nekā pie mums, piemēram, tur neēd cūkgaļu, bet ļoti cieņā ir zirga gaļa. Tiek dzerts arī ķēves piena dzēriens – kumiss. Ļoti slavens ir Baškīrijas medus – tā ir viņu vizītkarte! Kafiju tur vispār nedzer, tās vietā ļoti iecienīta ir zāļu tēju dzeršana no piālām. Vienmēr ir interesanti iepazīt citas tradīcijas, tautas, dabas apstākļus.

Ko nākamajā – 2016. – gadā tu gribētu novēlēt "Pavāru kluba" biedriem?
– Būtu laikam muļķīgi novēlēt darbiem bagātu gadu, jo to jau tāpat mums visiem pietiek (smejas), tāpēc novēlēšu to, ko pati visvairāk vēlu arī sev – atrast laiku atpūsties! Es zinu, cik mēs, pavāri, daudz laika ziedojam darbam, nereti ģimeni un paši sevi atstājot novārtā, tāpēc ir svarīgi atrast laiku atpūtai – aizbraukt kaut kur ar saviem mīļajiem un nedomāt par darbu. Vasarā ar savu ģimeni biju atpūsties Itālijā. Bija ļoti karsts, un mēs tur bijām tikai septiņas dienas, bet tas netraucēja no sirds izbaudīt šo laiku, mums tiešām nebija garlaicīgi!