Šefpavāri, "Pavāru kluba" valdes priekšsēdētāju, Svetlanu Riškovu visi pazīst kā strādīgu, vienmēr aktīvu un pozitīvu cilvēku, viņa ir sava darba entuziaste. Svetlanu bez darba ir grūti iedomāties – arī viņai pašai un, iespējams, tieši tāpēc pa ilgiem gadiem šie ir pirmie Ziemassvētki un Jaunaisgads, kad Svetlanas uzmanības centrā nav restorāna virtuve un svētku banketi. Tomēr tas nenozīmē, ka Svetlana neko nedara, šis vienkārši ir laiks ģimenei, pašizaugsmei, pārdomām un plāniem jaunajam gadam. Par to visu – neliela saruna.

World Chefs  – kā liela, draudzīga ģimene

Kas ir šī gada tavi spilgtākie iespaidi profesionālajā jomā?

Noteikti brauciens uz World Chefs (WACS – The World Association of Chef’s Societies) kongresu Grieķijā. To ir grūti izstāstīt, jo tur vienkārši vajag aizbraukt! Mēs valdē esam 9 cilvēki, diemžēl tas sanāk pārāk dārgi, lai mēs visi kopā apmeklētu šādu pasākumu, bet katram, kuram rodas šāda iespēja – noteikti iesaku to apmeklēt! Ļoti iedvesmojoši bija klausīties jaunajās idejās par projektiem un šefpavāra lomu. Jauniešu kongress, kas norisinājās paralēli, parādīja, ka šī lielā un varētu pat teikt – vecmodīgā – organizācija mainās, jo te viss notika ļoti neformāli, jaunieši vienkārši komunicēja brīvā atmosfērā, telpā bija izkārtoti pufi, kur atlaisties un visi vienkārši dalījās savā pieredzē un idejās.

Kā latvieši tiek uzņemti šajā lielajā organizācijā?

Ļoti, ļoti labi! Pirmkārt, mums ir ļoti paveicies ar WACS Ziemeļu un Baltijas valstu reģiona priekšsēdētāju Draganu Unicu (Dragan Unic) – viņš ne tikai daudz mums ir palīdzējis konkursu organizēšanā, bet ir redzams, ka viņš visā lielajā World Chefs organizācijā ir viens no visvairāk cienītajiem un mīletajiem cilvēkiem. Atmosfēra kongresā ir ļoti draudzīga, Ziemeļvalstis mūs, mazo Latviju, ir tiešām pieņēmušas kā savējos, un tiešām varējām justies kā lielā World Chefs ģimenē. Bija arī ļoti patīkami, kad visu valstu karogu gājienā, kur mēs, 3 latvieši, ar lepnumu nesām savas valsts karogu, no skatītāju rindām dzirdējām latviešu balsis, kas mūs atbalsta.

Kādas ir aktuālās tēmas, par ko kongresā tika runāts?

 Ļoti būtiska tēma, kas arī mani tagad ļoti interesē ir ilgtspējīga saimniekošana virtuvē. Tas ietver sevī ne tikai ēdiena neizšķērdēšanu, atkritumu šķirošanu un pārstrādi, bet arī energoefektivitātes veicināšanu un ūdens taupīšanu. Tās ir lietas, par kurām diemžēl Latvijā vēl reti aizdomājas, bet tās ir ļoti būtiskas vairākos līmeņos – tās taupa resursus, tātad, taupa naudu, turklāt rūpējas arī par mūsu zemes nākotni. Ja, piemēram, darba devējs pavāram liek pirkt nekvalitatīvus, lētākus produktus, bet neliekas ne zinis, ja cauru diennakti virtuvē pil krāns vai ģērbtuvēs visu laiku deg gaisma, tas nav normāli! Šī ir izpratne, kas jāmaina fundamentāli – ir jābūt uzņēmuma filozofijai, kāpēc mēs to darām, un shēmai, kā to darīt. Tas nav tikai naudas taupīšanas, bet arī sirdsapziņas jautājums!  Es esmu gatava runāt par šīm lietām stundām ilgi un domāju arī nākotnē strādāt pie pavāru un uzņēmēju izglītošanas šajā virzienā.

Laiks apstāties un padomāt

Ar kādām sajūtām pavadi šo gadu?

Sajūtu un pārdomu ir daudz – gan par sevi, gan pavāra profesiju. Dzīve laikam man speciāli šobrīd ir devusi laiku, lai apstātos un padomātu, tāpēc esmu ļoti pateicīga par šo iespēju. Tā, protams, man ir īpatnēja un nepierasta situācija – nestrādāt. Vēl joprojām no rītiem ir dīvaina sajūta, ka nav nekur jāskrien, arī telefons klusē – pierasts jau, ka visu laiku kāds zvana, kāds sūta whatsapp ziņas… Ļoti neparasti, bet es neteiktu, ka slikti!

Ar ko šobrīd nodarbojies, kad esi brīva no darba?

Darāmā patiesībā ir ļoti daudz! Pirmkārt, es beidzot varu veltīt pietiekami daudz laika savām meitām – tagad viņas ir centrālais elements manā dzīvē un es ļoti novērtēju šo laiku. Tagad, uz Ziemassvētkiem, visa ģimene dosimies uz Lapzemi pie Ziemassvētku vecīša. Vēl es beidzot esmu sākusi iet uz sporta klubu – godīgi sakot, to plānoju jau kādus 10 gadus, bet visu laiku kaut kā nesanāca. Tagad esmu izmēģinājusi gan jogu, gan zumbu – turu sevi tonusā un gūstu no tā lielu gandarījumu. Ar bijušajiem kolēģiem arī esam jau uzorganizējuši divas ballītes. Tagad tiešām izbaudu, ka dzīve jau neapstājas tikai pie darba vien, lai cik atbildīgs tas arī būtu!

Ko liksi galdā uz Ziemassvētkiem un Jaungada svinībās?

Kā jau minēju, Ziemassvētkus ar ģimeni pavadīšu Lapzemē – tad jau redzēs, ar ko mūs cienās Ziemassvētku vecītis. Par Jaungada cienastu vienu lietu zinu droši – būs saldējums, jo nesen iegādājos saldējuma gatavojamo mašīnu. Par visu pārējo teikšu kā smalkos restorānos – būs kaut kas šefpavāra interpretācijā. Šobrīd esmu brīva un varu atļauties spontānas variācijas!

Jāmācās priecāties par saviem sasniegumiem!

Kā tu raksturotu šī brīža situāciju Latvijas pavāru sfērā?

Pirmkārt, šobrīd ir tā sezona, kad pavāriem darbu atrast ir grūti. Ja vasarā visi meklēja darbiniekus virtuvē, tad tagad zinu vairākus lieliskus pavārus, kuri ir bez darba, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas nav uz ilgu laiku. Otrkārt, runājot jau plašāk, manuprāt, mums nedaudz trūkst pašapziņas un spējas priecāties par saviem panākumiem. Baltijas konkursa organizēšana jau vien ir fakts, ar ko lepoties, bet mēs turklāt vēl uzvarējām! Mums, visai Baltijai, jāiemācās priecāties kopā par saviem panākumiem! Esmu redzējusi, kā Bocuse d’Or konkursā Ziemeļvalstu līdzjutēji vienojas kopējā kompānijā un atbalsta visus savu valstu dalībniekus kopā. Manuprāt, mums to vajadzētu iemācīties!

Ko tu gribētu novēlēt Jaunajā gadā "Pavāru kluba" biedriem?

Man novēlējums būs saistīts ar pārdomām un novērojumiem par mūsu biedrības attīstību gadu laikā. Atceros, cik liels entuziasms bija pašā sākumā – visiem acīs bija dzirkstelīte un visi gribēja darīt, piedalīties. Tad iestājās panīkums, krīze, pēc kuras nāca otrais vilnis ar jauniem spēkiem, jaunām personībām, tika darītas lielas lietas, bet tagad ar katru gadu iniciatīva no biedru puses diemžēl sarūk. Nezinu, vai mainījušās prioritātes, vai vienkārši trūkst tās uguntiņas, bet es vēlētos atgādināt, ka, jo vairāk katrs iesaistās, jo lielākas iespējas katram paveras! Zinu, ka daudziem gribas sūdzēties par naudu, bet grieķi ir labs piemērs, ka visu neizšķir nauda – jā, viņiem finansiālajā ziņā šobrīd ir grūti, taču viņi tik un tā smaida un saka: "Es esmu grieķis, man vienmēr ir labs garastāvoklis!" Protams, mums laika apstākļi nav tik saulaini, bet arī drūmās dienas aizies! Svarīgi ir tas, ko mēs paši darām, tāpēc to arī novēlu – iesaistīties, iedvesmot un piedalīties!